Senais Gads Provansā

Būdama liela franču valodas un kultūras mīļotāja, baudītāja un cienītāja, uzzinot, ka izdota Pītera Meila "Gads Provansā", nešaubījos ne mirkli, ka tā ir grāmata, kuru vēlos izlasīt pēc iespējas ātrāk. Tā nu tā apsteidza trīs citas rindā esošās grāmatas un tika izlasīta man tiešām neraksturīgi ātri. Ārkārtīgi viegla, dzirkstoša un angļu humora piesātināta grāmata, kas vienlīdz labi piemērota gan šīsvasaras lietainajām dienām, gan saulainajām pludmales dienām. Abos gadījumos arvien pieaugoša vēlme nonākt Francijas dienvidos garantēta....

Britu rakstnieks, izbijis reklāmas guru Pīters Meils pagājušā gadsimta 80.gadu beigās nolēma mainīt savu ikdienu un to arī izdarīja. Jāteic gan, ka, zinot teju vai leģendārās angļu un francūžu attiecības, Meils to dara samērā negaidītā veidā - iegādājoties māju Provansā. Un ne jau māju vasaras mēnešiem, bet gan dzīvei visa gada garumā. Tomēr Meila un viņa sievas attieksme pret provansiešu dzīvesstilu un nesteidzīgo ikdienu ir pārsteidzoši mierpilna, tādējādi liekot nojaust cenu, kādu par silto Vidusjūras klimatu un kārdinošo provansiešu virtuvi gatavi maksāt lietus nogurdinātie briti. Uz autora sirdsapziņas, protams, paliek jautājums par to, cik vaļsirdīgi un objektīvi viņš aprakstījis saskarsmi ar vietējiem provansiešiem. Lai nu kā - viņu neizmērojamā pacietība un optimisms lika arī man citām acīm paraudzīties uz karstuma un vīna apreibināto provansiešu paradumu solījumus un termiņus bārstīt kā nenozīmīgu sīknaudu, par kuru nepildīšanu atbildību uzņemties var ... laikam jau atkal vīns. Un bezrūpība. Un dienvidnieku 'neiespringstošā' daba. Kopā sanāk tāds ārkārtīgi valdzinošs Vidusjūras kokteilis.

Realitātes sajūtu brīžiem laupīja fakts, ka ne rindiņa netika veltīta tam, kā grāmatas autors tolaik pelnījis naudu, kuras tērēšana vesela gada garumā turpretim bija aprakstīta ar uzviju. Līdz ar to brīžiem sajutos, kā skatoties kādu Holivudas romantisku komēdiju, kurā ir iespaids, ka visu varoņu vecāki ir multimiljonāri - nauda tiek tikai konstanti tērēta restorānos, šopingā, spontānos lidojumos, nevis pelnīta. Un vēl kāds sīkums - pašās grāmatas beigās apjautu, ka ne reizi par abiem galvenajiem varoņiem - grāmatas autoru un viņa sievu - nav pastāstīts nekas vairāk, proti, sieva visu laiku tiek saukta par 'sievu', viņas vārds vispār nav ticis pieminēts, nekādas norādes uz rakstura īpašībām, ieradumiem... Bet autoram noteikti bijis savs iemesls tā rīkoties, turklāt saprotams, ka tas nekādi netraucēja iepazīt provansiešus - viņi turpretim bija aprakstīti ļoti vispusīgi un detalizēti, sākot no apģērba līdz pat rakstura īpatnībām.

Šo grāmatu ieteiktu izlasīt visiem, kam šķiet, ka Latvija ir birokrātijas pārņemta valsts - lai arī grāmata sarakstīta 1989.gadā, no savas pieredzes varu teikt, ka tajā aprakstītie "birokrātijas tumšie ūdeņi" Francijā nav mainījušies ne par mata tiesu un mūsu birokrātija ir teju bērnu autiņos.

Kā jau grāmatas autors norādījis, Francijā ir "divi valdošie spēki - birokrātija un gastronomija". Ne velti aptuveni puse grāmatas ir veltīta otrajai - garšas kārpiņu iepriecināšanai dažnedažādākajos veidos. Lieki piebilst, ka pēc grāmatas izlasīšanas gribējās ne tikai momentā nopirkt arī savu māju Provansā, bet arī mesties virtuvē, lai kaut ko no izlasītā padarītu taustāmu un mutē ieliekamu. Autors tik garšīgi un reāli apraksta savus un sievas kulināros piedzīvojumus pašu virtuvē, Michelin un Gault-Millau katalogu ieteiktajos restorānos un viesošanās reizēs, ka rodas iespaids - visu mūžu viņš rakstījis kulinārijas slejas britu populārākajā dzīvesstila žurnālā.

Īsāk sakot - šī ir grāmata, kas noteikti atradīs ceļu pie katra lasītāja - vai nu caur garšas kārpiņām, vai ar kolorītajiem personāžiem, vai arī ar saules pielietiem dabasskatiem, kurus autors meistarīgi uzbur mūsu domās. Un lai jūs nemulsina fakts, ka grāmata sarakstīta tālajā 1989.gadā - Provansa dzīvo no gada uz gadu, nedaudz ārpus laika.