Lasot šo tik negaidīti juteklisko grāmatu, ik pa brīdim gribas tā svētlaimīgi nopūsties un pievērtām acīm pasapņot par netveramo jūtu ķīmiju, kas gluži kā sidraba šķidrauts savijas divu cilvēku starpā un piešķir katrām attiecībām to neatkārtojamo odziņu. Un grāmatā šī rūgteni saldā oga smaržo ikkatrā lappusē, ikkatrā rindiņā, vienalga, vai Guntis Bojārs dalās ar mums epizodēs no divvientulības mirkļiem ar savu Patti, vai stāsta par kādu stindzinošu noziegumu, kas neticamā kārtā pastrādāts tieši šī paša reibinošā šķidrauta iespaidā.
Varu piekrist katrai grāmatas sākumā publicētajai Latvijā pazīstamu sieviešu atsauksmei par lasīto - ir tik tiešām grūti noticēt, ka kaut ko tik atklātu un sensuālu spējis uzrakstīt vīrietis, turklāt vēl latvietis. Un tomēr tas, ka mums lasītājiem uzrakstītais šķiet gandrīz vai nedaudz revolucionārs, laikam nav nekas neparasts; autors kādā intervijā atzīst, ka pat viņa līdzcilvēki līdz pat grāmatas izdošanas brīdim visdrīzāk nebija gaidījuši neko tik izjustu un drosmīgi personisku.
Lasot Zīda čūsku no sirds iesaku palasīt arī intervijas ar grāmatas autoru, ko viegli iespējams atrast internetā. Tās neapšaubāmi atklāj Gunta Bojāra pārdomas un sajūtas par paša uzrakstīto, bet vienlaikus ļauj arī daudz skaidrāk izprast teksta "iedabu". Lai arī, attiecībā uz teksta caurredzamību, grāmatai, manuprāt, piemīt kāds īsti vīrišķs aspekts - tā ir racionāli tieša. Var jau būt, ka man jānokaunas un jāatzīst pārāk slinka tiekšanās pēc teksta dziļākajiem slāņiem, bet šī ir viena no retajām grāmatām, kuru lasot, nudien radās sajūta, ka tā ir tik nesamākslota, cik vien iespējams, ka liekvārdība un mākslinieciska noslēpumainība tai piemīt vien tik, cik nepieciešams, lai teksts neizskatītos pēc preses relīzes. Vienvārdsakot, grāmata lūdz vien to, lai tu uzķertu tās pulsu un dzīvotu līdzi, tā nepaģēr skrupolozu zemtekstu meklēšanu. Tā atklāti pasaka tieši to un tieši tik daudz, cik autors gribējis, lai tu uzzini un saproti.
Visbeidzot - mani vispatiesākie komplimenti grāmatas formātam un noformējumam visās tā izpausmēs, sākot no dizaina un beidzot ar teksta savdabīgo izvietojumu. Tāds triviāls sīkums, bet no tiesas ļoti priecājos, ka grāmatu man bija izdevība lasīt jaunajā izdevumā mīkstajos vākos. Patīkami plaukstai un sajūta, ka tik tiešām lasu kādu autora rokās pabijušu piezīmju blociņu, kur vakaros fiksētas viņa pārdomas. Vizuālais aspekts šoreiz grāmatai nostrādajis tikpat efektīgi kā izcili piemeklēta mūzika filmā.
Atliek vien cerēt, ka šis nav pēdējais Gunta Bojāra prozas darbs. Bet šo noteikti došu draudzenēm un priecāšos, ja pirms atgriešanās manā grāmatplauktā tā paceļos no rokas rokā.
