Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība

Karsts!!! Brīdī, kad rakstu šos vārdus, ir pagājušas tieši divas minūtes, kopš pāršķīru grāmatas pēdējo lapu. Tā kā manā dabā nav pārlasīt grāmatas vairākkārt (un tomēr es nezaudēju cerību, ka kādu dienu manās rokās nonāks grāmata, kuru gribēsies izlasīt ne tikai otro reizi vien...), tad rakstīt par šo grāmatu man nozīmē iespēju vēl mirkli pakavēties tajā - tās uzburtajā pasaulē ar tajā dzīvojošajiem tēliem.

Grāmatas sākumā pamatīgi nokaunināju sevi par to, ka neesmu zinājusi par Normandijas salu eksistenci. Šīs nezināšanas dēļ iesākumā nospriedu, ka tāda sala nudien ir bezgala pateicīgs autores iztēles auglis, kas piedāvā mājvietu rakstnieces radītajiem tēliem un ar salai dabiski piemītošu nelielo mistikas devu ļauj neiespējamo vērst iespējamu un neticamo – ticamu. Jāsaka gan, ka šādus naivus prātuļojumus atmetu ātri vien, jo realitāte pārāk nepārprotami, skarbi, bet tomēr savdabīgi saudzīgi ienāca šajā stāstā. Sala izrādījās pavisam īsta, tāpat kā vācu okupācija tajā Otrā pasaules kara laikā.

Ar nožēlu jāatzīst, ka daudzu grāmatu vāka noformējumā atrodamie grāmatas cildinājumi nereti likuši man vilties, izrādoties vien lēts reklāmas triks pircēju pievilināšanai, tomēr šoreiz bija otrādi – piegāju frāzēm “Īsts dārgakmens” un “Lūdzu, ieprieciniet sevi ar šo grāmatu!” ar lielu piesardzību un beigu beigās guvu dubultu gandarījumu, jo grāmata tiešām ir šo vārdu vērta. Spilgts apliecinājums tam ir mana meita, kuru, skaļi sākot smieties, man izdevās uzmodināt reizes četras. Un grāmatām nenākas viegli mani sasmīdināt.

Sen nebija nācies lasīt nevienu epistolāro romānu, un kāds tur brīnums, ka pēc pāris pirmajām grāmatas lappusēm pavadīju desmit minūtes, domājot, kam gan es varētu aizsūtīt ar roku rakstītu vēstuli... Vēstule kā saziņas veids (jāpiebilst, ka grāmatas darbība norisinās 1946.gadā, kas pilnībā attaisno šādu stāstījuma formu) dod šim stāstam ārkārtīgi lielu emocionālu pievienoto vērtību un “izstāsta” par vēstules rakstītāju tik daudz, cik nevarētu izstāstīt neviens personas apraksts vairāku lappušu garumā. E-vēstulēs mēs esam pieraduši visu izklāstīt tā aši un īsi, tajā skaitā sasveicināšanās un atvadīšanās frāzes kļuvušas nepielūdzami formālas un strupas. Savukārt grāmatas laiks vēl ir tas, kurā pēc uzrunas un atvadu vārdiem iespējams nojaust rakstītāja noskaņojumu, viņa jūtas un attieksmi pret vēstules saņēmēju.

Atgriežoties pie grāmatas ticami neticamā rakstura, gribu īpašu uzmanību pievērst grāmatas varoņiem – Gērnsijas salas iedzīvotājiem. Ja par salas esamību nu jau sen vairs nešaubos, tad grāmatas varoņi bija tie, kuri ik pa laikam šo realitātes sajūtu man tomēr pamanījās laupīt. Fantastiski sirsnīgais naivums varoņu vārdos un darbos, kurš tomēr ne mirkli nešķita bērnišķīgs, piešķir grāmatai īpašu burvību, izmanīgi balansējot ar skarbo grāmatas faktu bāzi – vācu okupācijas gadu pieredzi. Šķiet, tieši šis naivums (vārda labākajā nozīmē) un savdabīgā (mūsu acīm!) dzīvesziņa ļāvuši salas iedzīvotājiem nesalūzt okupācijas gadu laikā, vien noliekt muguras, lai tās atkal ņipri iztaisnotu jau nākamajā gadā pēc vāciešu aiziešanas. Vecais Ebens, kura senči bijuši “kokgriezēji, specializējušies uz jēru figūriņām”, galantais Vils Tisbijs, kura gatavotais ķiršu flambē “par laimi nodega līdz pašam pannas dibenam, tāpēc nebija jāēd”, amizantā Izola, kura, kā šķiet, domā, ka jebkuras sievietes garderobē atradīsies liela, sarkana cepure ar plīvuriņu, ko uzlikt galvā, lai to būtu vieglāk atpazīt pūlī... Šos un vēl citus ne mazāk unikālus salas ļaudis vieno nekas cits kā literatūra un, protams, karš. Vai arī otrādi. Ja nebūtu kara, viņu dzīvē literatūra visdrīzāk nebūtu ienākusi. Lai arī vairumam no mums Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrības sanāksmes varētu šķist absurdas un bezjēdzīgas, kara dēļ salas iedzīvotājiem šīs sanāksmes, iespējams, ļāva nemest pie malas cerības uz gaišāku nākotni, ļāva atrast draugus.. Lai arī varbūt ne augstākās raudzes, tomēr literatūra šo cilvēku dzīvēs, iespējams, spēlējusi daudz lielāku lomu, nekā tā jebkad spēlēs mūsējās. Pie viena tā sagrieza kājām gaisā arī kādas lielpilsētas rakstnieces dzīvi, no kuras personīgi es mācīšos spēju atmest augstprātību un ļauties. Ļauties pilnīgi negaidītām stāsta beigām ne tikai grāmatā, bet arī savā dzīvē.