Zīda čūska. Sieviete un Guntis Bojārs.

Lasot šo tik negaidīti juteklisko grāmatu, ik pa brīdim gribas tā svētlaimīgi nopūsties un pievērtām acīm pasapņot par netveramo jūtu ķīmiju, kas gluži kā sidraba šķidrauts savijas divu cilvēku starpā un piešķir katrām attiecībām to neatkārtojamo odziņu. Un grāmatā šī rūgteni saldā oga smaržo ikkatrā lappusē, ikkatrā rindiņā, vienalga, vai Guntis Bojārs dalās ar mums epizodēs no divvientulības mirkļiem ar savu Patti, vai stāsta par kādu stindzinošu noziegumu, kas neticamā kārtā pastrādāts tieši šī paša reibinošā šķidrauta iespaidā.

Varu piekrist katrai grāmatas sākumā publicētajai Latvijā pazīstamu sieviešu atsauksmei par lasīto - ir tik tiešām grūti noticēt, ka kaut ko tik atklātu un sensuālu spējis uzrakstīt vīrietis, turklāt vēl latvietis. Un tomēr tas, ka mums lasītājiem uzrakstītais šķiet gandrīz vai nedaudz revolucionārs, laikam nav nekas neparasts; autors kādā intervijā atzīst, ka pat viņa līdzcilvēki līdz pat grāmatas izdošanas brīdim visdrīzāk nebija gaidījuši neko tik izjustu un drosmīgi personisku.

Lasot Zīda čūsku no sirds iesaku palasīt arī intervijas ar grāmatas autoru, ko viegli iespējams atrast internetā. Tās neapšaubāmi atklāj Gunta Bojāra pārdomas un sajūtas par paša uzrakstīto, bet vienlaikus ļauj arī daudz skaidrāk izprast teksta "iedabu". Lai arī, attiecībā uz teksta caurredzamību, grāmatai, manuprāt, piemīt kāds īsti vīrišķs aspekts - tā ir racionāli tieša. Var jau būt, ka man jānokaunas un jāatzīst pārāk slinka tiekšanās pēc teksta dziļākajiem slāņiem, bet šī ir viena no retajām grāmatām, kuru lasot, nudien radās sajūta, ka tā ir tik nesamākslota, cik vien iespējams, ka liekvārdība un mākslinieciska noslēpumainība tai piemīt vien tik, cik nepieciešams, lai teksts neizskatītos pēc preses relīzes. Vienvārdsakot, grāmata lūdz vien to, lai tu uzķertu tās pulsu un dzīvotu līdzi, tā nepaģēr skrupolozu zemtekstu meklēšanu. Tā atklāti pasaka tieši to un tieši tik daudz, cik autors gribējis, lai tu uzzini un saproti.

Visbeidzot  - mani vispatiesākie komplimenti grāmatas formātam un noformējumam visās tā izpausmēs, sākot no dizaina un beidzot ar teksta savdabīgo izvietojumu. Tāds triviāls sīkums, bet no tiesas ļoti priecājos, ka grāmatu man bija izdevība lasīt jaunajā izdevumā mīkstajos vākos. Patīkami plaukstai un sajūta, ka tik tiešām lasu kādu autora rokās pabijušu piezīmju blociņu, kur vakaros fiksētas viņa pārdomas. Vizuālais aspekts šoreiz grāmatai nostrādajis tikpat efektīgi kā izcili piemeklēta mūzika filmā.

Atliek vien cerēt, ka šis nav pēdējais Gunta Bojāra prozas darbs. Bet šo noteikti došu draudzenēm un priecāšos, ja pirms atgriešanās manā grāmatplauktā tā paceļos no rokas rokā.

Vils Dirāns. Filosofijas stāsts

    Šī ir, šķiet, viena no pirmajām reizēm, kad grāmata tik tiešām stipri piesaista manu uzmanību tieši slavinošo vārdu dēļ uz pirmā un pēdējā vāka. Uzreiz piebildīšu, ka par laimi šie slavinājumi beigu beigās tā arī nepievīla mani un attaisnoja sevi pilnībā. Filosofija neapšaubāmi bija izpelnījusies manu nevilotu interesi jau studiju laikā, bet, izlasot tādas frāzes kā « Tas ir aizraujošākais, kas jebkad populāri uzrakstīts par filosofiju », « Dr.Dirāna monogrāfija viegli saprotamā valodā izklāsta slavenu filosofu mācības un viņu dzīves gājumu », ne mirkli vairs nešaubījos un ķēros pie grāmatas lasīšanas. Taisnības labad jāsaka, ka, kā jau tas gadās ar daudzām grāmatām, sākums ir tas grūtākais. Ielasīšanās bija lēna, jo gluži pasaku grāmata tā tomēr nav, bet jau pie kādas 50.lappuses pēkšņi jutu, ka vārdi, teikumi un nodaļas gluži organiski piepilda manu prātu. Vēl pēc brīža piefiksēju, ka šī grāmata tomēr prasa nedalītu lasītāja uzmanību, nav iespējams to lasīt kā romānu un ik pa laikam « izslēgt » savas smadzenes, pretējā gadījumā tiešām nāksies vairākkārt pārlasīt katru paragrāfu. Turklāt no Filosofijas stāsta nedrīkst distancēties, attiekties uz to kā « no malas » ; ir nepieciešams jau no pirmās rindiņas nodaļā iejusties katra domātāja ādā, nenogurstoši un skrupolozi sekot līdzi katram viņa domas pavērsienam. Šādi rīkojoties ir neiespējami pabeigt nodaļu un, saraucot uzacis, nesaprast, par ko tur īsti bija rakstīts.

    Jau pirmās grāmatas nodaļas pārsteidza mani gluži negaidītā veidā – ikreiz radās sajūta, ka gadsimti manis un godājamā filosofa starpā sarūk, ka cilvēciski nav nemaz tik lielas atšķirības starp 17.gadsimtā dzīvojušo Spinozu un šodienas cilvēku. Ir mainījusies forma un dekorācijas, bet mēs visi allažiņ satraucam savus prātus ar vienām un tām pašām domām par savu eksistenci, par dzīves jēgu, par saviem pirmsākumiem un to, ko mēs atstāsim pasaulei, to pametot.

    Ņemot vērā manu ciešo sasaisti ar franču kultūru, arī šoreiz mani absolūti nepārsteidza fakts, ka nodaļa par Voltēru man šķita interesantākais, kas vispār jelkad ticis uzrakstīts. Varbūt tas tikai tāds mans šķitums, bet nepameta sajūta, ka arī autoram Voltērs gājis pie sirds tikpat ļoti kā tālaika izglītotajiem ļaudīm. Pārsteidzošā kārtā vēl viena nodaļa, kuru lasīt bija tikpat viegli kā par Voltēru, izrādījās Anrī Bergsona stāsts. Jā, jā, par spīti tam, ka mūsdienu filosofija tiek uzskatīta par teju vai sarežģītāko no visa, kas uz šīs zemes ticis izprātots.

    Viens no lielākajiem grāmatas bonusies ir tas, ka to var lasīt tādā secībā, kā katram pašam tīk. Protams, laika līnija palīdz vieglāk izprast filosofijas galvenos pieturpunktus, bet neko zaudējis nebūs lasītājs, kurš katrreiz, paņemot grāmatu, aizvērtām acīm vilks ar pirkstu pa satura rādītāju. Es, piemēram, labi zinu, ka rudenī ņemšu grāmatu rokās vēlreiz, lai pēc 20.gadsimta filosofijas lekcijām pārlasītu šos gaumīgi un gana kompakti uzrakstītos « konspektus ».

    « Cilvēks atšķiras no citām radībām, jo spēj iztēloties labāku pasauli un vismaz daļu no savām iecerēm īstenot » - šie un neskaitāmi citi citāti visas grāmatas garumā ik pa laikam tik ļoti iedvesmoja mani, ka lasīšanas gaitā pierakstu blociņš nemanāmi piepildījās ar dažnedažādām atziņām. Tā vien šķiet, ka, pateicoties Vilam Dirānam un Filosofijas stāstam, esmu beidzot līdz galam gatava atzīt, ka filosofija nav kaut kas iemidzinošs un visai attālināts no reālās dzīves, bet gan gluži pretēji – filosofija ir katrs no mums, filosofija ir par mums un katrs no mums ir filosofs. Savas dzīves filosofs.

Dafne di Morjē. Stikla pūtēji.

Sen neviena grāmata nebija atstājusi uz mani tik lielu saviļņojumu, izraisījusi tādu aizkustinājumu. Jo lielāks tas ir tādēļ, ka zinu- varoņi nav rakstnieka iztēles auglis, viss aprakstītais ir īstu cilvēku īstas dzīves. Pašaizsardzības nolūkos mēs esam raduši stipri norobežoties no visa « svešā », no jebkādas ārējas informācijas un notikumiem, kas tieši neskar mūs, sak', lai tur vai jauni kalni rodas, tikai lai manai rūpīgi uzceltajai sētiņai labāk netuvojas. Pa spraudziņu gan paskatīšos - interesē taču. Šī ir grāmata, kas neļauj lūrēt pa spraudziņu. Pašam nemanot, tu jau esi kļuvis par dalībnieku. Par ģimenes locekli. Par savējo. Par dēlu, meitu, māti, krusttēvu, līgavu, revolucionāru, emigrantu... Esi sveicināts Šenbido stikla fabrikā !

Franču rakstnieks Gijs Monpasāns reiz rakstījis, ka « reālisma skolas pārstāvjiem bieži savos darbos nākas pielabot notikumus tā, lai tie izskatītos ticamāki », jo īstenībai reizēm noticēt ir grūtāk nekā rakstnieka galvā dzimušiem stāstiem. Lai arī 20.gadsimta otrajā pusē, kad sarakstīts šis romāns, par reālismu kā virzienu, kādu to aprakstīja Monpasāns, runāt vairs nevaram, tomēr lasot ik pa brīdim ir sev jāatgādina, ka tā ir īsta dzīve, īstu cilvēku izdzīvota un līdz mielēm īstu notikumu pildīta. Ja autores uzvārds tik zīmīgi nesasauktos ar grāmatas varoņu dzīves gājumu, vēl kādu mirkli varētu sevi mēģināt pārliecināt, ka « tas jau ir tikai romāns ».

Tie, kuri interesējas par Francijas vēsturi, nevarēs noliegt, ka lielākais vairums informācijas par Lielās franču revolūcijas notikumiem līdz mums nonācis no Francijas centra – Parīzes – skatu punkta, radot iespaidu, ka visā pārējā teritorijā cilvēki par to nelikās ne zinis un viņus tas neskāra. Maldi ! Manuprāt, romāns ir unikāls tieši šajā kontekstā – tas stāsta par « parasto » cilvēku dzīvi, par to, kā vēstures grāmatās aprakstītais trūkums un Nacionālās sapulces peripetijas daudzu gadu garumā iespaido viņu ikdienu un likteņus. Kā tas sašķeļ ģimenes un kā tās atkal saved kopā. Kā francūzis nogalina francūzi. Kā cilvēki iemācās pārkāpt pāri saviem principiem un nesūkstīties par to, kā ir, bet pieņemt, ka tagadne jau tūlīt kļūs par pagātni un nākotne atkarīga vien no tava godaprāta un veiksmes.

Vārdos neizsakāma ir cieņa un apbrīna, kas manī rodas, iepazīstot šo stikla pūtēju dzimtu. Vecāku autoritāte, kuru (vismaz skaļi) neienāk prātā apstrīdēt nevienam. Savstarpējā cieņa un nerakstīti likumi, kurus, gluži kā Bībeles tekstu, respektē ikviens. Saliedētība, atrodoties pat dienas brauciena attālumā vienam no otra. Bailes, kurām iespējams stāties pretī, vienīgi apzinoties sevi kā daļu no veseluma. Spēja piedot, saprast un pieņemt. Paļāvība. Uzticēšanās. Mīlestība.

No sirds iesaku šo grāmatu izlasīt katram no jums. Lēnām un nesteidzoties. Kaut vai, lai redzētu, cik ļoti savā dziļākajā būtībā šo 200 gadu laikā ir izmainījusies savienība, kuru saucam par ģimeni. Novēlu paņemt no šīs sīkstās stikla pūtēju dzimtas ļaudīm arī sev kādu atziņu. Es pati pa to laiku meklēšu rokā citas autores grāmatas - āķis ir lūpā!

Stefans Cveigs « Marija Antuanete. Vidusmēra sievietes portrets »

Marija un Antuanete. Francijas karalienes.

Stefans Cveigs « Marija Antuanete. Vidusmēra sievietes portrets »

Viena no biogrāfisko romānu vislabākajām īpašībām ir tieši to realitāte – tu zini, ar ko grāmata beigsies (pat ja šajā gadījumā tas nav nekāds happy end), tādējādi vēlme aprīt grāmatu tikai tāpēc, lai uzzinātu, ar ko stāsts beigsies, šoreiz pārvēršas baudpilnā mirkļa retrospekcijā – tu beidzot vari pilnībā izgaršot grāmatas «tagadni», jau pazīstamo gleznas melnbalto versiju piepildot ar tūkstošiem dzirkstošu toņu niansēm.

Katrs piekritīs, ka biogrāfisko romānu didaktiskums reizēm ne pa jokam nogurdina, to tendence par savu galveno uzdevumu uzskatīt precīzu faktu izklāstu un personības raksturīgo iezīmju ilustrēšanu ne vienmēr kalpo to interesēs. Kurpretim Cveigs šajā romānā sevi pierādījis vienlaikus kā lielisku stāstnieku un neuzpērkamu vēstures interpretu. Un tieši tas piešķir darbam tā papildus šķautni – to iespējams lasīt gan kā vienkāršu daiļliteratūras sacerējumu par kādu karalieni, gan arī iztēloties, ka katra vēstule, ko Marija Antuanete pa vidu starp operas apmeklējumu un kāršu partiju rakstījusi savai mātei, joprojām glabājas Francijas, Austrijas un Vācijas arhīvos. Gluži vai kinematogrāfiski fiksētie kadri no karalienes dzīves liek uz brīdi piemirst, ka Cveigs ne tuvu to visu nav vērojis savam acīm. Tāpat var tikai apbrīnot autora pacietību, aprakstot tā laika galma sieviešu (ar karalieni priekšgalā, protams) modes dzīves sīkumus. Lasītājām – sievietēm tas ir kā balzams dvēselei – rokoko modes kanoni, jā, arī pārmērības Marijas Antuanetes izpildījumā ļauj par šo krāšņo ikdienu pasapņot arī mums.

Nepamanīts noteikti nepalika arī Stefana Cveiga talants atklāt visdziļākās psiholoģiskās sakarības, kas saista Mariju Antuaneti ar viņas vīru, māti, arī ar tautu. Pat ja reizēm romāna gaitā nav iespējams noteikt toni, ar kādu Cveigs tajā reizē izsaka vārdu «viduvējs », tomēr katru Marijas Antuanetes « viduvējo » izpausmi lasītājam palīdz labāk izprast un pat attaisnot detalizēts sievietes psiholoģiskais portrets, kas, protams, pilnībā izprotams tikai skatīts laikmeta kontekstā.

Marija Antuanete, austriete, Hābsburgu princese, kas politisko maskarāžu rezultātā kļuva par Francijas karalieni, ir vienlaikus vismīlētākā un visnopeltākā monarhijas pārstāve Francijas vēsturē. Šai pretmetu analoģijai varētu arī pielīdzināt visu viņas dzīvi – pārmērīga greznība, nepārtraukti svētki un bezrūpība iepretim izmisumam, pakļautībai un pazemojumam. Brīžiem pat šķiet, ka tās ir divas dažādas sievietes, kuras izdzīvo šo vienu dzīvi. Marija un Antuanete. Antuanete un Marija. Divas karalienes, kas nomaina viena otru kā dvīņu māsas. Diemžēl dvīņu māsas Marijai Antuanetei nebija un neviens no asinsradiniekiem nepakustināja ne mazo pirkstiņu, lai aiztaupītu karalienei drāmu, kas viņu sagaidīja dzīves beigās. Stefans Cveigs ar vislielāko rūpību ataino abas šīs dzīves, tomēr jāatzīst, ka attēlot tumšāko no tām viņam padevies labāk. Bet vai tik tā nav 20./21.gadsimta un nevis Cveiga īpatnība – ar lielāku entuziasmu izklāstīt skumjo, dramatisko, negatīvo. Lai nu kā – jāatzīst, ka šī grāmatas daļa man šķita visvērtīgākā gan no grāmatas izglītojošā (nevilcinos nosaukt šo par aizraujošāko Francijas vēstures lekciju savā dzīvē !), gan no izklaidējošā aspekta – lasītājs tiek ierauts tik neticamu (bet tomēr līdz pēdējam sīkumam - reālu!) intrigu virpulī, tik dzīvīgā cilvēku savstarpējo attiecību drāmā, ka ir neiespējami nolikt grāmatu pirms diviem naktī. Pat tiem, kas līdz šim neko nav zinājuši par Francijas vēsturi, pateicoties autora rūpīgajam detaļu izklāstam, tālaika Eiropas augstāko aprindu šaha spēles kļūst viegli izprotamas. Tāpat grāmata palīdz iepazīt un atklāt dažādu franču kultūras klišeju pirmavotus, piemēram, uzsaukumu « Roi est mort, Vive le Roi! » (Karalis ir miris, lai dzīvo karalis !), kas mūsdienu cilvēkam bez attiecīgām zināšanām varētu šķist pagalam jokains.

Visbeidzot – lai cik godīgs nebūtu bijis Cveigs, atklājot mums arī ne tik rožainās Marijas Antuanetes personības šķautnes, šī grāmata tomēr raisa patiesu līdzpārdzīvojumu, kas balansē starp žēlumu, apbrīnu un sašutumu. Tomēr jāpiezīmē, ka sašutums par karalienes pieņemtajiem lēmumiem un impulsīvo rīcību pazūd brīdī, kad apzinies – viss tik « skaidrs » un pašsaprotams mums liekas tikai tagad, pēc teju 220 gadiem, kad zinām, ka laiks, par kura upuri kļuva Marija Antuanete, bija aizsākums pilnīgi jaunai domāšanai, jaunai izpratnei par valsts pastāvēšanas priekšnoteikumiem, bet tikai laika distance ļauj mums novērtēt šo notikumu patieso dabu un gudri spriest, kā būtu vai nebūtu vajadzējis rīkoties. Marijai Antuanetei šīs privilēģijas nebija, tādēļ karaliene dažbrīd raisa mūsos sašutumu. Ja šo pēdējo man pēc grāmatas izlasīšanas pilnībā izdevās sevī racionalizēt un līdz ar to arī atmest, tad apbrīns paliek. Apbrīns pret sievieti, kura līdz pēdējam brīdim palika uzticīga pati sev – dabiska, labsirdīga, ekspresīva, spontāna, un vairāk par visu – lepna. Kāda drusciņa šāda aristokrātiska lepnuma nekaitētu arī mūsdienu sievietēm...