Senais Gads Provansā

Būdama liela franču valodas un kultūras mīļotāja, baudītāja un cienītāja, uzzinot, ka izdota Pītera Meila "Gads Provansā", nešaubījos ne mirkli, ka tā ir grāmata, kuru vēlos izlasīt pēc iespējas ātrāk. Tā nu tā apsteidza trīs citas rindā esošās grāmatas un tika izlasīta man tiešām neraksturīgi ātri. Ārkārtīgi viegla, dzirkstoša un angļu humora piesātināta grāmata, kas vienlīdz labi piemērota gan šīsvasaras lietainajām dienām, gan saulainajām pludmales dienām. Abos gadījumos arvien pieaugoša vēlme nonākt Francijas dienvidos garantēta....

Britu rakstnieks, izbijis reklāmas guru Pīters Meils pagājušā gadsimta 80.gadu beigās nolēma mainīt savu ikdienu un to arī izdarīja. Jāteic gan, ka, zinot teju vai leģendārās angļu un francūžu attiecības, Meils to dara samērā negaidītā veidā - iegādājoties māju Provansā. Un ne jau māju vasaras mēnešiem, bet gan dzīvei visa gada garumā. Tomēr Meila un viņa sievas attieksme pret provansiešu dzīvesstilu un nesteidzīgo ikdienu ir pārsteidzoši mierpilna, tādējādi liekot nojaust cenu, kādu par silto Vidusjūras klimatu un kārdinošo provansiešu virtuvi gatavi maksāt lietus nogurdinātie briti. Uz autora sirdsapziņas, protams, paliek jautājums par to, cik vaļsirdīgi un objektīvi viņš aprakstījis saskarsmi ar vietējiem provansiešiem. Lai nu kā - viņu neizmērojamā pacietība un optimisms lika arī man citām acīm paraudzīties uz karstuma un vīna apreibināto provansiešu paradumu solījumus un termiņus bārstīt kā nenozīmīgu sīknaudu, par kuru nepildīšanu atbildību uzņemties var ... laikam jau atkal vīns. Un bezrūpība. Un dienvidnieku 'neiespringstošā' daba. Kopā sanāk tāds ārkārtīgi valdzinošs Vidusjūras kokteilis.

Realitātes sajūtu brīžiem laupīja fakts, ka ne rindiņa netika veltīta tam, kā grāmatas autors tolaik pelnījis naudu, kuras tērēšana vesela gada garumā turpretim bija aprakstīta ar uzviju. Līdz ar to brīžiem sajutos, kā skatoties kādu Holivudas romantisku komēdiju, kurā ir iespaids, ka visu varoņu vecāki ir multimiljonāri - nauda tiek tikai konstanti tērēta restorānos, šopingā, spontānos lidojumos, nevis pelnīta. Un vēl kāds sīkums - pašās grāmatas beigās apjautu, ka ne reizi par abiem galvenajiem varoņiem - grāmatas autoru un viņa sievu - nav pastāstīts nekas vairāk, proti, sieva visu laiku tiek saukta par 'sievu', viņas vārds vispār nav ticis pieminēts, nekādas norādes uz rakstura īpašībām, ieradumiem... Bet autoram noteikti bijis savs iemesls tā rīkoties, turklāt saprotams, ka tas nekādi netraucēja iepazīt provansiešus - viņi turpretim bija aprakstīti ļoti vispusīgi un detalizēti, sākot no apģērba līdz pat rakstura īpatnībām.

Šo grāmatu ieteiktu izlasīt visiem, kam šķiet, ka Latvija ir birokrātijas pārņemta valsts - lai arī grāmata sarakstīta 1989.gadā, no savas pieredzes varu teikt, ka tajā aprakstītie "birokrātijas tumšie ūdeņi" Francijā nav mainījušies ne par mata tiesu un mūsu birokrātija ir teju bērnu autiņos.

Kā jau grāmatas autors norādījis, Francijā ir "divi valdošie spēki - birokrātija un gastronomija". Ne velti aptuveni puse grāmatas ir veltīta otrajai - garšas kārpiņu iepriecināšanai dažnedažādākajos veidos. Lieki piebilst, ka pēc grāmatas izlasīšanas gribējās ne tikai momentā nopirkt arī savu māju Provansā, bet arī mesties virtuvē, lai kaut ko no izlasītā padarītu taustāmu un mutē ieliekamu. Autors tik garšīgi un reāli apraksta savus un sievas kulināros piedzīvojumus pašu virtuvē, Michelin un Gault-Millau katalogu ieteiktajos restorānos un viesošanās reizēs, ka rodas iespaids - visu mūžu viņš rakstījis kulinārijas slejas britu populārākajā dzīvesstila žurnālā.

Īsāk sakot - šī ir grāmata, kas noteikti atradīs ceļu pie katra lasītāja - vai nu caur garšas kārpiņām, vai ar kolorītajiem personāžiem, vai arī ar saules pielietiem dabasskatiem, kurus autors meistarīgi uzbur mūsu domās. Un lai jūs nemulsina fakts, ka grāmata sarakstīta tālajā 1989.gadā - Provansa dzīvo no gada uz gadu, nedaudz ārpus laika.

Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība

Karsts!!! Brīdī, kad rakstu šos vārdus, ir pagājušas tieši divas minūtes, kopš pāršķīru grāmatas pēdējo lapu. Tā kā manā dabā nav pārlasīt grāmatas vairākkārt (un tomēr es nezaudēju cerību, ka kādu dienu manās rokās nonāks grāmata, kuru gribēsies izlasīt ne tikai otro reizi vien...), tad rakstīt par šo grāmatu man nozīmē iespēju vēl mirkli pakavēties tajā - tās uzburtajā pasaulē ar tajā dzīvojošajiem tēliem.

Grāmatas sākumā pamatīgi nokaunināju sevi par to, ka neesmu zinājusi par Normandijas salu eksistenci. Šīs nezināšanas dēļ iesākumā nospriedu, ka tāda sala nudien ir bezgala pateicīgs autores iztēles auglis, kas piedāvā mājvietu rakstnieces radītajiem tēliem un ar salai dabiski piemītošu nelielo mistikas devu ļauj neiespējamo vērst iespējamu un neticamo – ticamu. Jāsaka gan, ka šādus naivus prātuļojumus atmetu ātri vien, jo realitāte pārāk nepārprotami, skarbi, bet tomēr savdabīgi saudzīgi ienāca šajā stāstā. Sala izrādījās pavisam īsta, tāpat kā vācu okupācija tajā Otrā pasaules kara laikā.

Ar nožēlu jāatzīst, ka daudzu grāmatu vāka noformējumā atrodamie grāmatas cildinājumi nereti likuši man vilties, izrādoties vien lēts reklāmas triks pircēju pievilināšanai, tomēr šoreiz bija otrādi – piegāju frāzēm “Īsts dārgakmens” un “Lūdzu, ieprieciniet sevi ar šo grāmatu!” ar lielu piesardzību un beigu beigās guvu dubultu gandarījumu, jo grāmata tiešām ir šo vārdu vērta. Spilgts apliecinājums tam ir mana meita, kuru, skaļi sākot smieties, man izdevās uzmodināt reizes četras. Un grāmatām nenākas viegli mani sasmīdināt.

Sen nebija nācies lasīt nevienu epistolāro romānu, un kāds tur brīnums, ka pēc pāris pirmajām grāmatas lappusēm pavadīju desmit minūtes, domājot, kam gan es varētu aizsūtīt ar roku rakstītu vēstuli... Vēstule kā saziņas veids (jāpiebilst, ka grāmatas darbība norisinās 1946.gadā, kas pilnībā attaisno šādu stāstījuma formu) dod šim stāstam ārkārtīgi lielu emocionālu pievienoto vērtību un “izstāsta” par vēstules rakstītāju tik daudz, cik nevarētu izstāstīt neviens personas apraksts vairāku lappušu garumā. E-vēstulēs mēs esam pieraduši visu izklāstīt tā aši un īsi, tajā skaitā sasveicināšanās un atvadīšanās frāzes kļuvušas nepielūdzami formālas un strupas. Savukārt grāmatas laiks vēl ir tas, kurā pēc uzrunas un atvadu vārdiem iespējams nojaust rakstītāja noskaņojumu, viņa jūtas un attieksmi pret vēstules saņēmēju.

Atgriežoties pie grāmatas ticami neticamā rakstura, gribu īpašu uzmanību pievērst grāmatas varoņiem – Gērnsijas salas iedzīvotājiem. Ja par salas esamību nu jau sen vairs nešaubos, tad grāmatas varoņi bija tie, kuri ik pa laikam šo realitātes sajūtu man tomēr pamanījās laupīt. Fantastiski sirsnīgais naivums varoņu vārdos un darbos, kurš tomēr ne mirkli nešķita bērnišķīgs, piešķir grāmatai īpašu burvību, izmanīgi balansējot ar skarbo grāmatas faktu bāzi – vācu okupācijas gadu pieredzi. Šķiet, tieši šis naivums (vārda labākajā nozīmē) un savdabīgā (mūsu acīm!) dzīvesziņa ļāvuši salas iedzīvotājiem nesalūzt okupācijas gadu laikā, vien noliekt muguras, lai tās atkal ņipri iztaisnotu jau nākamajā gadā pēc vāciešu aiziešanas. Vecais Ebens, kura senči bijuši “kokgriezēji, specializējušies uz jēru figūriņām”, galantais Vils Tisbijs, kura gatavotais ķiršu flambē “par laimi nodega līdz pašam pannas dibenam, tāpēc nebija jāēd”, amizantā Izola, kura, kā šķiet, domā, ka jebkuras sievietes garderobē atradīsies liela, sarkana cepure ar plīvuriņu, ko uzlikt galvā, lai to būtu vieglāk atpazīt pūlī... Šos un vēl citus ne mazāk unikālus salas ļaudis vieno nekas cits kā literatūra un, protams, karš. Vai arī otrādi. Ja nebūtu kara, viņu dzīvē literatūra visdrīzāk nebūtu ienākusi. Lai arī vairumam no mums Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrības sanāksmes varētu šķist absurdas un bezjēdzīgas, kara dēļ salas iedzīvotājiem šīs sanāksmes, iespējams, ļāva nemest pie malas cerības uz gaišāku nākotni, ļāva atrast draugus.. Lai arī varbūt ne augstākās raudzes, tomēr literatūra šo cilvēku dzīvēs, iespējams, spēlējusi daudz lielāku lomu, nekā tā jebkad spēlēs mūsējās. Pie viena tā sagrieza kājām gaisā arī kādas lielpilsētas rakstnieces dzīvi, no kuras personīgi es mācīšos spēju atmest augstprātību un ļauties. Ļauties pilnīgi negaidītām stāsta beigām ne tikai grāmatā, bet arī savā dzīvē.