Gan jau es neesmu vienīgā, bet pēdējā laikā man ar grāmatām atkārtojas viens un tas pats scenārijs - pirmo grāmatas pusi lasu divas nedēļas (vai vēl ilgāk, atkarībā no apstākļiem), uz vairākām dienām aizmirstot to un nākamajā reizē piefiksējot, ka daži sīkumi no iepriekš lasītā jau aizmirsušies... Bet tad vienā brīdī ir klikšķis, pēc kura otrā puse tiek izlasīta divu dienu laikā. Tas klikšķis laikam ir brīdis, kad grāmatas varoņi sāk dzīvot manī ne vairs tikai tajā brīdī, kamēr lasu grāmatu, bet arī noliekot to. Līdz ar to par grāmatu atceros ne tikai brīdī, kad to garām ejot ieraugu vientuļu guļam grāmatplauktā, bet tūlīt, kā uzrodas brīvs brīdis un iekšā notiek mazā apspriedīte ar sevi - kā izmantot šo brīvo brīdi. Ja atsaucos uz janvāra pirmajām dienām tik piestāvošo parunu "Kā gadu iesāksi, tā pavadīsi", tad uzskatu, ka varu apgalvot - ar 1974.gadā dzimušās lietuviešu rakstnieces Kristinas Sabaļauskaites grāmatu "Silva Rerum" mani šī gada pirmo dienu brīvbrīži kļuva par kvalitatīvi un aizraujoši pavadītu laiku. Tāds arī mans novēlējums sev šajā gadā - lai kvalitāte ir pārāka par kvantitāti.
Bet nu par pašu grāmatu. Darbība risinās 17.gadsimta vidū Lietuvas Dižkungaitijā. Kāda bajāru ģimene, kura pēc kazaku iebrukuma Lietuvā mitinās savā ārpilsētas īpašumā Milkantos, pārdzīvo nesen dzimuša bērniņa nāvi. Tajā pat laikā ģimenē augošie dvīņi Uršule un Kazimiers pamazām veidojas par mazām personībām un, asimilējot sevī visu apkārtnotiekošo, pieņem lēmumus, kas izmaina visu turpmāko stāsta gaitu. Lai arī it kā nav iemesla apšaubīt stāsta un varoņu reālistisko dabu (it sevišķi ņemot vērā, ka ik pa brīdim stāstā tiek ievītas pavisam reālas vēsturiskas personības un notikumi), tomēr robeža starp realitāti un mistiku nereti šķiet smalkāka par smalku. Pāris reizes pieķēru sevi, prātā cenšoties meklēt simboliskus skaidrojumus kāda varoņa rīcībai vai pat pašam varonim. Pieļauju, ka grāmatu iespējams lasīt dažādos līmeņos - virspusēji, ņemot vērā tikai tos simboliskos elementus, kas pilnīgi nepārprotami tādi ir (es personīgi pēc grāmatas izlasīšanas painteresējos par bazilisku un tā nozīmi baroka laikā), vai arī visu romānu uztverot kā vienu lielu simbolu tīklu. Es, šķiet, biju kaut kur pa vidu abiem.
Nesen kāds paziņa, pāris mēnešus pavadot Āfrikā, piktojās, cik mēs Latvijā esot atpalikuši, cik mūsu izglītība šaura un tuvredzīga - kādēļ gan mums ne vidusskolā, ne augstskolā neesot nekāda ieskata Āfrikas literatūrā. Tad nu tagad man jāsaka - varbūt sāksim ar to, ka kļūsim vēl "tuvredzīgāki" kā līdz šim un iekļausim skolu un augstskolu programmās kaut ko no mūsu tuvāko kaimiņu - igauņu un lietuviešu - daiļrades!? Protams, ja tā notiktu, tad diezin vai pirmais darbs, kas skolēniem būtu jālasa, būtu "Silva Rerum", tomēr vismaz man Kristina Sabaļauskaite ir parādījusi, ka lietuviešiem ir, ko teikt.
Ak jā, pateicoties šim romānam, atcerējos, ka plauktā mani pacietīgi gaida Umberto Eko "Fuko svārsts". Salīdzināt Eko ar Sabaļauskaiti netaisos, un tas nemaz nav iespējams, bet sajūtas, lasot abu autoru darbus, brīžiem bija līdzīgas.
Mani viskvēlākie komplimenti tulkotājai Dacei Meierei - tik organiski senatnīga valoda, vārdi, par kuriem grūti saprast - vai nu tas ir senvārds, vai tomēr drosmīgs jaunvārds... Vietām tiešām sajūsmā noelsos, lasot un izgaršojot vārdus un teikumus. Pieņemu, ka viens no iemesliem tik kolorītai valodai varētu būt tieši mūsu valodas radniecība ar romāna oriģinālvalodu.
Silva Rerum II pavisam noteikti ir manā obligātās literatūras sarakstā. Un pie pirmās iespējas lūkošu iepazīties ar vēl kādu mūsdienu lietuviešu autoru. Kristina Sabaļauskaite ir mani ieintriģējusi.
