Gundega Repše
Rakstnieku pavārgrāmata
Ikviens no mums lieliski zina Cicerona pausto uzskatu, ka ir "jāēd, lai dzīvotu, nevis jādzīvo, lai ēstu", un visdrīzāk lielais vairums arī pievienojas šai idejai, tomēr ēdiena pasaules daudzveidība, zināšanas, ko mūsdienās iespējams gūt par to, un prieks, ko sagādā ar mīļajiem dalītas maltītes, tā vien vedina vismaz reizi pa reizei ēdienu un ēšanas procesu tomēr iecelt tronī un maltītes izbaudīt kā svētkus. Gundega Repše savā "Rakstnieku pavārgrāmatā" apkopojusi savu kolēģu domas par ēdienu, gatavošanu, kā arī pierakstījusi viņu iecienītākās receptes. Grāmatas ievadā, ko es patvaļīgi atļaušos nodēvēt par "Eseju par ēdienu, par ēšanu un par mums", G.Repše plaši apcerējusi ēdiena nozīmi latvieša dzīvē un viņa attiecības ar to, asprātīgi apspēlējusi dažādus mūsu senču ticējumus par un ap ēdienu, piedāvājusi dažādu laiku un tautu pavārgrāmatu īsu apskatu un visbeidzot - izteikusies par mūslaiku ēšanas modernajām tendencēm un neskaitāmajiem TV pavāršoviem. Tādējādi grāmatas ievads ir spilgts piemērs tam, cik daudzas mūsu dzīves jomas patiesībā skar ēdiens. Saldajā ēdienā - Gundegas Repšes piecas receptes, kuru nosaukumi ("Zelta kļockas", "Rudens rūciens"...) savā poētiskajā izteiksmē nebūt neatpaliek no paša recepšu izklāsta: jau izlasot pirmo no tām, man ir skaidrs, ka šī pavisam noteikti ir īpaša pavārgrāmata - receptes izstāstītas tik kolorīti, ka drīzāk atgādina dzejoļus vai smalkas garšas un produktu gleznas. Tomēr dzejiskums receptes nebūt nepadara par muzeja eksponātiem - mazas krāsainas lapiņas viena pēc otras salipa pie lapu malām, lai atgādinātu man par receptēm, kuras noteikti vēlos tuvākajā laikā izmēģināt arī pati.
Šī ir otrā pavārgrāmata, kuru lasu kā grāmatu, nevis atšķiru vienu konkrētu recepti (pirmā bija britu virtuves jaunās zvaigznes Džeimija Olivera pavārgrāmata), un, lai arī, protams, šīs abas grāmatas pēc būtības salīdzināt nemaz nav iespējams, tomēr jāatzīst, ka biežāk siekalas man mutē saskrēja tieši lasot Gundegas Repšes pavārgrāmatu.
Grāmata ir kolosāla ar to, ka lasāma daudzos un dažādos veidos - vai nu no vāka līdz vākam, vai arī jauktā secībā, izvēloties savu iecienītāko rakstnieku, vai tiklab satura rādītājā noskatot viskārdinošāko recepti. Tajās savijušās latviešu virtuves tradīcijas, rakstnieku drosmīga improvizācija, tāpat arī citvalstu virtuves gudrības (piemēram, Laima Muktupāvela iepazīstina ar savas tagadējās mītnes zemes Turcijas kafijas recepti)... Un - kas visinteresantāk - veids, kādā receptes tiek izstāstītas, kādā tiek klāstīts ēdiena gatavošanas un galda klāšanas process, pastāsta tik daudz jauna par katru rakstnieku, ko nekad neatklās neviens viņa literārais meistardarbs. Kā raksta Gundega Repše: "... ir ļoti vērtīgi ar jauniem paziņām un mīļotajiem doties uz kafejnīcām. Nebūs gari jāskaidrojas, personība atklāsies pavisam neviltoti..." Jo, paturpinot rakstnieces domu, - ne jau tikai virtuvē valdošā kārtība vēsta par saimnieces tikumu, bet arī tas, kā viņa maizi griež un kā galdu klāj... Īsāk sakot - šī ir atziņām bagāta grāmata, tā ir daudz vairāk nekā tikai receptes, jautājumi un atbildes. Tā ir arī dzīvesziņa, paaudžu mantojums un dzīves svinēšana. Labu apetīti!
P.S. Nākamā pavārgrāmata manā sarakstā - nupat iznākusī Noras Ikstenas "Dzīvespriecīgais vakarēdiens".
Šī ir otrā pavārgrāmata, kuru lasu kā grāmatu, nevis atšķiru vienu konkrētu recepti (pirmā bija britu virtuves jaunās zvaigznes Džeimija Olivera pavārgrāmata), un, lai arī, protams, šīs abas grāmatas pēc būtības salīdzināt nemaz nav iespējams, tomēr jāatzīst, ka biežāk siekalas man mutē saskrēja tieši lasot Gundegas Repšes pavārgrāmatu.
Grāmata ir kolosāla ar to, ka lasāma daudzos un dažādos veidos - vai nu no vāka līdz vākam, vai arī jauktā secībā, izvēloties savu iecienītāko rakstnieku, vai tiklab satura rādītājā noskatot viskārdinošāko recepti. Tajās savijušās latviešu virtuves tradīcijas, rakstnieku drosmīga improvizācija, tāpat arī citvalstu virtuves gudrības (piemēram, Laima Muktupāvela iepazīstina ar savas tagadējās mītnes zemes Turcijas kafijas recepti)... Un - kas visinteresantāk - veids, kādā receptes tiek izstāstītas, kādā tiek klāstīts ēdiena gatavošanas un galda klāšanas process, pastāsta tik daudz jauna par katru rakstnieku, ko nekad neatklās neviens viņa literārais meistardarbs. Kā raksta Gundega Repše: "... ir ļoti vērtīgi ar jauniem paziņām un mīļotajiem doties uz kafejnīcām. Nebūs gari jāskaidrojas, personība atklāsies pavisam neviltoti..." Jo, paturpinot rakstnieces domu, - ne jau tikai virtuvē valdošā kārtība vēsta par saimnieces tikumu, bet arī tas, kā viņa maizi griež un kā galdu klāj... Īsāk sakot - šī ir atziņām bagāta grāmata, tā ir daudz vairāk nekā tikai receptes, jautājumi un atbildes. Tā ir arī dzīvesziņa, paaudžu mantojums un dzīves svinēšana. Labu apetīti!
P.S. Nākamā pavārgrāmata manā sarakstā - nupat iznākusī Noras Ikstenas "Dzīvespriecīgais vakarēdiens".
