SĀRA LARKA. Balto mākoņu zemē

Kamēr par reālu pastaigu pa Jaunzēlandes leknajām pļavām un līdzenumiem vēl kāds laiciņš jāpasapņo, tikmēr izlemju sevi pakārdināt un iepazīt šo tālo zemi ar grāmatas starpniecību. Šķiet, ka šī ir viena no pēdējā laikā biezākajām grāmatām, kurai esmu ķērusies klāt, un izgaršojusi palēnītēm, pa pāris lappusēm vakarā un pāris - no rīta. Tiesa, kad stāsts tuvojās beigām, tad nočiepu meitai sevi vēl arī pusdienlaikā un pēcpusdienā un... lai ātrāk nonāktu pie maģiskās pēdējās rindkopas.

19.gadsimta vidus, divas angļu lēdijas un nezināma nākotne tālajā Jaunzēlandē. Nevienai no viņām šī nākotne nav tāda, kā izsapņota. Naivu ticību labajam un ideālistisku skatījumu uz lietām, tajā skaitā arī uz ģimenes dzīvi, drīz vien nomaina reālās dzīves nepielūdzamā ikdiena, bez kuras - būsim godīgi - romāns sanākt nevar. Un šī grāmata ir Romāns ar lielo "R", tam nav nepieciešams ne viens centrālais konflikts, ap kuru izaug viss pārējais, ne arī viens kolorītais tēls, kas ap sevi pulcina citus... Tas plūst, plešas, mutuļo, šņāc, pulsē un kūsā pats sevī, aprakstot lielu laika posmu divu ģimeņu dzīvēs. Šis stāsts ir kā rāma upe, kuras plašums liek aizrauties elpām un kuras krāces vietām liek sarauties un klusināt strauji pukstošo sirdi. Ne reizi vien niknumā pie sevis nošņācu "Ak, Tu, nelieti!" un vieglu smaidu sejā priecājos par romāna varoņu mazajām un lielajām veiksmēm un uzvarām. Sen nebiju pieķērusi sevi tik viegli personificējamies ar kāda stāsta tēliem.

Latviešu valodā šo grāmatu iedzīvinājušas divas lieliskas tulkotājas - Amanda Aizpuriete un Iveta Galēja. Viņu kopdarbu es gribētu īpaši uzslavēt : tekstam piemīt tiešām dabisks, gandrīz vai dzejisks plūdums, un ne reizi nebija tāda neveiklības izjūta, kad saproti - kultūras reāliju vai terminu pārnešana nav bijusi līdz galam veiksmīga. Turklāt būs ļoti interesanti paskatīties, kā ar apjomīgā teksta tulkošanu būs veicies Ivetai Galējai vienai pašai grāmatas turpinājumā "Maoru dziesma". Te jāpiebilst, ka vēl brīdī, kad pāršķīru pēdējo lappusi, nezin kādēļ grāmatas turpinājuma esamība man bija palikusi nepamanīta. Tomēr ne mazākajā mērā neradās nepabeigtības vai kā trūkuma sajūta. Toties tagad nevaru vien sagaidīt, kad varēšu ķerties klāt nākamajai grāmatai J

Šķiet, ka katrs sīkums vai aspekts, kuru es šeit vēl varētu apcerēt, pateiktu kaut ko par daudz priekšā grāmatas potenciālajiem lasītājiem, un laupīt pārsteiguma momentu vai jaunatklājēja prieku gribas vismazāk. Jo šī nudien ir grāmata, kura stājas pretī mūsu gadsimta nevaldāmajam pieradumam visu laiku uz kaut ko tiekties, steigties uz priekšu, redzēt mērķi un visu laiku domāt nākotnes kategorijās "tad, kad man būs..." vai "tad, kad es būšu..."; šī grāmata, lai arī strauji traucas cauri gadiem un notikumiem, prātā tomēr rada tādu kā saliņu, kas paliek ārpus laika skrējiena un ļauj izjustāk izdzīvot konkrēto mirkli, tagadni. Grāmata noteikti būs lieliska kompanjone ziemas garo vakaru omulībā, īpaši atceroties, ka Jaunzēlandē šobrīd ir pavasaris...