Šī ir, šķiet, viena no pirmajām reizēm, kad grāmata tik tiešām stipri piesaista manu uzmanību tieši slavinošo vārdu dēļ uz pirmā un pēdējā vāka. Uzreiz piebildīšu, ka par laimi šie slavinājumi beigu beigās tā arī nepievīla mani un attaisnoja sevi pilnībā. Filosofija neapšaubāmi bija izpelnījusies manu nevilotu interesi jau studiju laikā, bet, izlasot tādas frāzes kā « Tas ir aizraujošākais, kas jebkad populāri uzrakstīts par filosofiju », « Dr.Dirāna monogrāfija viegli saprotamā valodā izklāsta slavenu filosofu mācības un viņu dzīves gājumu », ne mirkli vairs nešaubījos un ķēros pie grāmatas lasīšanas. Taisnības labad jāsaka, ka, kā jau tas gadās ar daudzām grāmatām, sākums ir tas grūtākais. Ielasīšanās bija lēna, jo gluži pasaku grāmata tā tomēr nav, bet jau pie kādas 50.lappuses pēkšņi jutu, ka vārdi, teikumi un nodaļas gluži organiski piepilda manu prātu. Vēl pēc brīža piefiksēju, ka šī grāmata tomēr prasa nedalītu lasītāja uzmanību, nav iespējams to lasīt kā romānu un ik pa laikam « izslēgt » savas smadzenes, pretējā gadījumā tiešām nāksies vairākkārt pārlasīt katru paragrāfu. Turklāt no Filosofijas stāsta nedrīkst distancēties, attiekties uz to kā « no malas » ; ir nepieciešams jau no pirmās rindiņas nodaļā iejusties katra domātāja ādā, nenogurstoši un skrupolozi sekot līdzi katram viņa domas pavērsienam. Šādi rīkojoties ir neiespējami pabeigt nodaļu un, saraucot uzacis, nesaprast, par ko tur īsti bija rakstīts.
Jau pirmās grāmatas nodaļas pārsteidza mani gluži negaidītā veidā – ikreiz radās sajūta, ka gadsimti manis un godājamā filosofa starpā sarūk, ka cilvēciski nav nemaz tik lielas atšķirības starp 17.gadsimtā dzīvojušo Spinozu un šodienas cilvēku. Ir mainījusies forma un dekorācijas, bet mēs visi allažiņ satraucam savus prātus ar vienām un tām pašām domām par savu eksistenci, par dzīves jēgu, par saviem pirmsākumiem un to, ko mēs atstāsim pasaulei, to pametot.
Ņemot vērā manu ciešo sasaisti ar franču kultūru, arī šoreiz mani absolūti nepārsteidza fakts, ka nodaļa par Voltēru man šķita interesantākais, kas vispār jelkad ticis uzrakstīts. Varbūt tas tikai tāds mans šķitums, bet nepameta sajūta, ka arī autoram Voltērs gājis pie sirds tikpat ļoti kā tālaika izglītotajiem ļaudīm. Pārsteidzošā kārtā vēl viena nodaļa, kuru lasīt bija tikpat viegli kā par Voltēru, izrādījās Anrī Bergsona stāsts. Jā, jā, par spīti tam, ka mūsdienu filosofija tiek uzskatīta par teju vai sarežģītāko no visa, kas uz šīs zemes ticis izprātots.
Viens no lielākajiem grāmatas bonusies ir tas, ka to var lasīt tādā secībā, kā katram pašam tīk. Protams, laika līnija palīdz vieglāk izprast filosofijas galvenos pieturpunktus, bet neko zaudējis nebūs lasītājs, kurš katrreiz, paņemot grāmatu, aizvērtām acīm vilks ar pirkstu pa satura rādītāju. Es, piemēram, labi zinu, ka rudenī ņemšu grāmatu rokās vēlreiz, lai pēc 20.gadsimta filosofijas lekcijām pārlasītu šos gaumīgi un gana kompakti uzrakstītos « konspektus ».
« Cilvēks atšķiras no citām radībām, jo spēj iztēloties labāku pasauli un vismaz daļu no savām iecerēm īstenot » - šie un neskaitāmi citi citāti visas grāmatas garumā ik pa laikam tik ļoti iedvesmoja mani, ka lasīšanas gaitā pierakstu blociņš nemanāmi piepildījās ar dažnedažādām atziņām. Tā vien šķiet, ka, pateicoties Vilam Dirānam un Filosofijas stāstam, esmu beidzot līdz galam gatava atzīt, ka filosofija nav kaut kas iemidzinošs un visai attālināts no reālās dzīves, bet gan gluži pretēji – filosofija ir katrs no mums, filosofija ir par mums un katrs no mums ir filosofs. Savas dzīves filosofs.
