OSHO. Māksla audzināt bērnu

Vispirms jau jāsaka, ka šī ir pati pirmā indiešu mistiķa un garīgā skolotāja Osho grāmata, kas nonākusi manās rokās. Var jau gadīties, ka būtu vajadzējis sākt ar kādu citu no viņa grāmatām, lai gūtu vispārīgāku kopainu par viņa idejām, pēc tam pievēršoties kam konkrētam, taču šobrīd tieši bērnkopība un viss par un ap to ir manu interešu fokuss, tāmdēļ arī šāda izvēle.

Tvērienam patīkami mazā un atturīgi noformētā grāmatiņa atspoguļo Osho pārdomas par bērna un viņa vecāku attiecībām; par to, kādas tās ir un kādām tām vajadzētu būt. Jo tālāk lasīju, jo skaidrāk sevī izjutu pretrunu starp grāmatas nosaukumu un tās saturu. Tādēļ ka, lai arī nevar noliegt, ka grāmata IR par bērnu un viņa vecākiem, tomēr patiesībā jau runa ir tieši par pašiem vecākiem. Par viņu spēju (vai drīzāk nespēju) samierināties ar savu dzīves ritumu, ar veiksmēm un neveiksmēm, par savu vēlmju neuztiepšanu (vai pareizāk sakot - uztiepšanu) bērnam, īsāk sakot - par visu to, ko dara vecāki, būdami pārliecināti, ka tādējādi palīdzēs bērnam, patiesībā tikai aplaužot viņa spārnus un ierobežojot brīvību (ko ļoti vienkāršoti var uzskatīt par Osho pamattēzi grāmatā apskatītajā jautājumā). Mans grāmatas nosaukums būtu : "Māksla sabiedrībai kļūt tādai, kurā varētu izaugt laimīgi bērni". Jo vecāki nav vientuļa sala okeāna vidū, kurai jārēķinās tikai ar paisumiem un bēgumiem, - vecāki ir sabiedrības daļa un - atļaušos apgalvot - vismaz puse viņu un līdz ar to arī bērna dzīves komponenšu ir pakļauta sabiedrības iekārtai. Vecākiem ir grūti pieņemt to, ka bērns vēlas kļūt par ielu muzikantu (ja vien bērns tiešām ar visām četrām par to iestājas un uzskata, ka tas darīs viņu laimīgu), jo to ir grūti pieņemt sabiedrībai! Viņi drīzāk vēlētos, lai viņu lolojums kļūtu par atzītu mediķi un labi pelnītu, jo tāds ir sabiedrības uzstādījums! Līdz ar to - Osho apskatītās greizās vecāku un bērnu attiecības un to ietekme uz atvašu tālāko dzīvi, manuprāt, sakņojas sabiedrības vērtību un ieradumu sistēmā un manā uztverē būtu skatāmas daudz plašākā kontekstā. Bet kas zin - iespējams, tas ir bijis tieši tas, ko Osho vēlējies mums starp rindiņām pateikt. Turklāt atļaujos atstāt sev atkāpšanās ceļu - nepretendēju uz pilnīgu Osho augsto ideju izpratni un pareizu interpretāciju.

Interesanta šķita nodaļa par izglītību, par skolu nozīmi bērnu audzināšanā. Osho idejās saskatu zināmu līdzību ar mūsdienās lielu popularitāti ieguvušo Montesori un Valdorfa skolu pamatnostādnēm. Lai arī Osho ieskicētā metode šķiet nedaudz utopiska, tomēr nebūt ne peļama. Sīkumos neizplūdīšu - interesenti uzzinās paši :)

Kopumā - pat tad, ja nepiekrītat vai neesat gatavi ar visām četrām sekot indiešu garīgā skolotāja domu plūdumam, viens ir skaidrs - šī mazā grāmatiņa rosina DOMĀT. Tā rosina paskatīties no malas uz sevi un savu attieksmi pret bērnu, izvērtēt savu nozīmi bērna un ģimenes dzīvē kopumā, meklējot tās mazās spraudziņas sabiedrības uzceltajā sienā, kas varētu ļaut kaut daļēji izlausties no visapkārt valdošā šķietamo vērtību, pieņēmumu un stereotipu tīkla.