Dafne di Morjē. Stikla pūtēji.

Sen neviena grāmata nebija atstājusi uz mani tik lielu saviļņojumu, izraisījusi tādu aizkustinājumu. Jo lielāks tas ir tādēļ, ka zinu- varoņi nav rakstnieka iztēles auglis, viss aprakstītais ir īstu cilvēku īstas dzīves. Pašaizsardzības nolūkos mēs esam raduši stipri norobežoties no visa « svešā », no jebkādas ārējas informācijas un notikumiem, kas tieši neskar mūs, sak', lai tur vai jauni kalni rodas, tikai lai manai rūpīgi uzceltajai sētiņai labāk netuvojas. Pa spraudziņu gan paskatīšos - interesē taču. Šī ir grāmata, kas neļauj lūrēt pa spraudziņu. Pašam nemanot, tu jau esi kļuvis par dalībnieku. Par ģimenes locekli. Par savējo. Par dēlu, meitu, māti, krusttēvu, līgavu, revolucionāru, emigrantu... Esi sveicināts Šenbido stikla fabrikā !

Franču rakstnieks Gijs Monpasāns reiz rakstījis, ka « reālisma skolas pārstāvjiem bieži savos darbos nākas pielabot notikumus tā, lai tie izskatītos ticamāki », jo īstenībai reizēm noticēt ir grūtāk nekā rakstnieka galvā dzimušiem stāstiem. Lai arī 20.gadsimta otrajā pusē, kad sarakstīts šis romāns, par reālismu kā virzienu, kādu to aprakstīja Monpasāns, runāt vairs nevaram, tomēr lasot ik pa brīdim ir sev jāatgādina, ka tā ir īsta dzīve, īstu cilvēku izdzīvota un līdz mielēm īstu notikumu pildīta. Ja autores uzvārds tik zīmīgi nesasauktos ar grāmatas varoņu dzīves gājumu, vēl kādu mirkli varētu sevi mēģināt pārliecināt, ka « tas jau ir tikai romāns ».

Tie, kuri interesējas par Francijas vēsturi, nevarēs noliegt, ka lielākais vairums informācijas par Lielās franču revolūcijas notikumiem līdz mums nonācis no Francijas centra – Parīzes – skatu punkta, radot iespaidu, ka visā pārējā teritorijā cilvēki par to nelikās ne zinis un viņus tas neskāra. Maldi ! Manuprāt, romāns ir unikāls tieši šajā kontekstā – tas stāsta par « parasto » cilvēku dzīvi, par to, kā vēstures grāmatās aprakstītais trūkums un Nacionālās sapulces peripetijas daudzu gadu garumā iespaido viņu ikdienu un likteņus. Kā tas sašķeļ ģimenes un kā tās atkal saved kopā. Kā francūzis nogalina francūzi. Kā cilvēki iemācās pārkāpt pāri saviem principiem un nesūkstīties par to, kā ir, bet pieņemt, ka tagadne jau tūlīt kļūs par pagātni un nākotne atkarīga vien no tava godaprāta un veiksmes.

Vārdos neizsakāma ir cieņa un apbrīna, kas manī rodas, iepazīstot šo stikla pūtēju dzimtu. Vecāku autoritāte, kuru (vismaz skaļi) neienāk prātā apstrīdēt nevienam. Savstarpējā cieņa un nerakstīti likumi, kurus, gluži kā Bībeles tekstu, respektē ikviens. Saliedētība, atrodoties pat dienas brauciena attālumā vienam no otra. Bailes, kurām iespējams stāties pretī, vienīgi apzinoties sevi kā daļu no veseluma. Spēja piedot, saprast un pieņemt. Paļāvība. Uzticēšanās. Mīlestība.

No sirds iesaku šo grāmatu izlasīt katram no jums. Lēnām un nesteidzoties. Kaut vai, lai redzētu, cik ļoti savā dziļākajā būtībā šo 200 gadu laikā ir izmainījusies savienība, kuru saucam par ģimeni. Novēlu paņemt no šīs sīkstās stikla pūtēju dzimtas ļaudīm arī sev kādu atziņu. Es pati pa to laiku meklēšu rokā citas autores grāmatas - āķis ir lūpā!