Kristina Sabaļauskaite. SILVA RERUM

Gan jau es neesmu vienīgā, bet pēdējā laikā man ar grāmatām atkārtojas viens un tas pats scenārijs - pirmo grāmatas pusi lasu divas nedēļas (vai vēl ilgāk, atkarībā no apstākļiem), uz vairākām dienām aizmirstot to un nākamajā reizē piefiksējot, ka daži sīkumi no iepriekš lasītā jau aizmirsušies... Bet tad vienā brīdī ir klikšķis, pēc kura otrā puse tiek izlasīta divu dienu laikā. Tas klikšķis laikam ir brīdis, kad grāmatas varoņi sāk dzīvot manī ne vairs tikai tajā brīdī, kamēr lasu grāmatu, bet arī noliekot to. Līdz ar to par grāmatu atceros ne tikai brīdī, kad to garām ejot ieraugu vientuļu guļam grāmatplauktā, bet tūlīt, kā uzrodas brīvs brīdis un iekšā notiek mazā apspriedīte ar sevi - kā izmantot šo brīvo brīdi. Ja atsaucos uz janvāra pirmajām dienām tik piestāvošo parunu "Kā gadu iesāksi, tā pavadīsi", tad uzskatu, ka varu apgalvot - ar 1974.gadā dzimušās lietuviešu rakstnieces Kristinas Sabaļauskaites grāmatu "Silva Rerum" mani šī gada pirmo dienu brīvbrīži kļuva par kvalitatīvi un aizraujoši pavadītu laiku. Tāds arī mans novēlējums sev šajā gadā - lai kvalitāte ir pārāka par kvantitāti.

Bet nu par pašu grāmatu. Darbība risinās 17.gadsimta vidū Lietuvas Dižkungaitijā. Kāda bajāru ģimene, kura pēc kazaku iebrukuma Lietuvā mitinās savā ārpilsētas īpašumā Milkantos, pārdzīvo nesen dzimuša bērniņa nāvi. Tajā pat laikā ģimenē augošie dvīņi Uršule un Kazimiers pamazām veidojas par mazām personībām un, asimilējot sevī visu apkārtnotiekošo, pieņem lēmumus, kas izmaina visu turpmāko stāsta gaitu. Lai arī it kā nav iemesla apšaubīt stāsta un varoņu reālistisko dabu (it sevišķi ņemot vērā, ka ik pa brīdim stāstā tiek ievītas pavisam reālas vēsturiskas personības un notikumi), tomēr robeža starp realitāti un mistiku nereti šķiet smalkāka par smalku. Pāris reizes pieķēru sevi, prātā cenšoties meklēt simboliskus skaidrojumus kāda varoņa rīcībai vai pat pašam varonim. Pieļauju, ka grāmatu iespējams lasīt dažādos līmeņos - virspusēji, ņemot vērā tikai tos simboliskos elementus, kas pilnīgi nepārprotami tādi ir (es personīgi pēc grāmatas izlasīšanas painteresējos par bazilisku un tā nozīmi baroka laikā), vai arī visu romānu uztverot kā vienu lielu simbolu tīklu. Es, šķiet, biju kaut kur pa vidu abiem.

Nesen kāds paziņa, pāris mēnešus pavadot Āfrikā, piktojās, cik mēs Latvijā esot atpalikuši, cik mūsu izglītība šaura un tuvredzīga - kādēļ gan mums ne vidusskolā, ne augstskolā neesot nekāda ieskata Āfrikas literatūrā. Tad nu tagad man jāsaka - varbūt sāksim ar to, ka kļūsim vēl "tuvredzīgāki" kā līdz šim un iekļausim skolu un augstskolu programmās kaut ko no mūsu tuvāko kaimiņu - igauņu un lietuviešu - daiļrades!? Protams, ja tā notiktu, tad diezin vai pirmais darbs, kas skolēniem būtu jālasa, būtu "Silva Rerum", tomēr vismaz man Kristina Sabaļauskaite ir parādījusi, ka lietuviešiem ir, ko teikt.
Ak jā, pateicoties šim romānam, atcerējos, ka plauktā mani pacietīgi gaida Umberto Eko "Fuko svārsts". Salīdzināt Eko ar Sabaļauskaiti netaisos, un tas nemaz nav iespējams, bet sajūtas, lasot abu autoru darbus, brīžiem bija līdzīgas.

Mani viskvēlākie komplimenti tulkotājai Dacei Meierei - tik organiski senatnīga valoda, vārdi, par kuriem grūti saprast - vai nu tas ir senvārds, vai tomēr drosmīgs jaunvārds... Vietām tiešām sajūsmā noelsos, lasot un izgaršojot vārdus un teikumus. Pieņemu, ka viens no iemesliem tik kolorītai valodai varētu būt tieši mūsu valodas radniecība ar romāna oriģinālvalodu.

Silva Rerum II pavisam noteikti ir manā obligātās literatūras sarakstā. Un pie pirmās iespējas lūkošu iepazīties ar vēl kādu mūsdienu lietuviešu autoru. Kristina Sabaļauskaite ir mani ieintriģējusi.

SĀRA LARKA. Balto mākoņu zemē

Kamēr par reālu pastaigu pa Jaunzēlandes leknajām pļavām un līdzenumiem vēl kāds laiciņš jāpasapņo, tikmēr izlemju sevi pakārdināt un iepazīt šo tālo zemi ar grāmatas starpniecību. Šķiet, ka šī ir viena no pēdējā laikā biezākajām grāmatām, kurai esmu ķērusies klāt, un izgaršojusi palēnītēm, pa pāris lappusēm vakarā un pāris - no rīta. Tiesa, kad stāsts tuvojās beigām, tad nočiepu meitai sevi vēl arī pusdienlaikā un pēcpusdienā un... lai ātrāk nonāktu pie maģiskās pēdējās rindkopas.

19.gadsimta vidus, divas angļu lēdijas un nezināma nākotne tālajā Jaunzēlandē. Nevienai no viņām šī nākotne nav tāda, kā izsapņota. Naivu ticību labajam un ideālistisku skatījumu uz lietām, tajā skaitā arī uz ģimenes dzīvi, drīz vien nomaina reālās dzīves nepielūdzamā ikdiena, bez kuras - būsim godīgi - romāns sanākt nevar. Un šī grāmata ir Romāns ar lielo "R", tam nav nepieciešams ne viens centrālais konflikts, ap kuru izaug viss pārējais, ne arī viens kolorītais tēls, kas ap sevi pulcina citus... Tas plūst, plešas, mutuļo, šņāc, pulsē un kūsā pats sevī, aprakstot lielu laika posmu divu ģimeņu dzīvēs. Šis stāsts ir kā rāma upe, kuras plašums liek aizrauties elpām un kuras krāces vietām liek sarauties un klusināt strauji pukstošo sirdi. Ne reizi vien niknumā pie sevis nošņācu "Ak, Tu, nelieti!" un vieglu smaidu sejā priecājos par romāna varoņu mazajām un lielajām veiksmēm un uzvarām. Sen nebiju pieķērusi sevi tik viegli personificējamies ar kāda stāsta tēliem.

Latviešu valodā šo grāmatu iedzīvinājušas divas lieliskas tulkotājas - Amanda Aizpuriete un Iveta Galēja. Viņu kopdarbu es gribētu īpaši uzslavēt : tekstam piemīt tiešām dabisks, gandrīz vai dzejisks plūdums, un ne reizi nebija tāda neveiklības izjūta, kad saproti - kultūras reāliju vai terminu pārnešana nav bijusi līdz galam veiksmīga. Turklāt būs ļoti interesanti paskatīties, kā ar apjomīgā teksta tulkošanu būs veicies Ivetai Galējai vienai pašai grāmatas turpinājumā "Maoru dziesma". Te jāpiebilst, ka vēl brīdī, kad pāršķīru pēdējo lappusi, nezin kādēļ grāmatas turpinājuma esamība man bija palikusi nepamanīta. Tomēr ne mazākajā mērā neradās nepabeigtības vai kā trūkuma sajūta. Toties tagad nevaru vien sagaidīt, kad varēšu ķerties klāt nākamajai grāmatai J

Šķiet, ka katrs sīkums vai aspekts, kuru es šeit vēl varētu apcerēt, pateiktu kaut ko par daudz priekšā grāmatas potenciālajiem lasītājiem, un laupīt pārsteiguma momentu vai jaunatklājēja prieku gribas vismazāk. Jo šī nudien ir grāmata, kura stājas pretī mūsu gadsimta nevaldāmajam pieradumam visu laiku uz kaut ko tiekties, steigties uz priekšu, redzēt mērķi un visu laiku domāt nākotnes kategorijās "tad, kad man būs..." vai "tad, kad es būšu..."; šī grāmata, lai arī strauji traucas cauri gadiem un notikumiem, prātā tomēr rada tādu kā saliņu, kas paliek ārpus laika skrējiena un ļauj izjustāk izdzīvot konkrēto mirkli, tagadni. Grāmata noteikti būs lieliska kompanjone ziemas garo vakaru omulībā, īpaši atceroties, ka Jaunzēlandē šobrīd ir pavasaris...

OSHO. Māksla audzināt bērnu

Vispirms jau jāsaka, ka šī ir pati pirmā indiešu mistiķa un garīgā skolotāja Osho grāmata, kas nonākusi manās rokās. Var jau gadīties, ka būtu vajadzējis sākt ar kādu citu no viņa grāmatām, lai gūtu vispārīgāku kopainu par viņa idejām, pēc tam pievēršoties kam konkrētam, taču šobrīd tieši bērnkopība un viss par un ap to ir manu interešu fokuss, tāmdēļ arī šāda izvēle.

Tvērienam patīkami mazā un atturīgi noformētā grāmatiņa atspoguļo Osho pārdomas par bērna un viņa vecāku attiecībām; par to, kādas tās ir un kādām tām vajadzētu būt. Jo tālāk lasīju, jo skaidrāk sevī izjutu pretrunu starp grāmatas nosaukumu un tās saturu. Tādēļ ka, lai arī nevar noliegt, ka grāmata IR par bērnu un viņa vecākiem, tomēr patiesībā jau runa ir tieši par pašiem vecākiem. Par viņu spēju (vai drīzāk nespēju) samierināties ar savu dzīves ritumu, ar veiksmēm un neveiksmēm, par savu vēlmju neuztiepšanu (vai pareizāk sakot - uztiepšanu) bērnam, īsāk sakot - par visu to, ko dara vecāki, būdami pārliecināti, ka tādējādi palīdzēs bērnam, patiesībā tikai aplaužot viņa spārnus un ierobežojot brīvību (ko ļoti vienkāršoti var uzskatīt par Osho pamattēzi grāmatā apskatītajā jautājumā). Mans grāmatas nosaukums būtu : "Māksla sabiedrībai kļūt tādai, kurā varētu izaugt laimīgi bērni". Jo vecāki nav vientuļa sala okeāna vidū, kurai jārēķinās tikai ar paisumiem un bēgumiem, - vecāki ir sabiedrības daļa un - atļaušos apgalvot - vismaz puse viņu un līdz ar to arī bērna dzīves komponenšu ir pakļauta sabiedrības iekārtai. Vecākiem ir grūti pieņemt to, ka bērns vēlas kļūt par ielu muzikantu (ja vien bērns tiešām ar visām četrām par to iestājas un uzskata, ka tas darīs viņu laimīgu), jo to ir grūti pieņemt sabiedrībai! Viņi drīzāk vēlētos, lai viņu lolojums kļūtu par atzītu mediķi un labi pelnītu, jo tāds ir sabiedrības uzstādījums! Līdz ar to - Osho apskatītās greizās vecāku un bērnu attiecības un to ietekme uz atvašu tālāko dzīvi, manuprāt, sakņojas sabiedrības vērtību un ieradumu sistēmā un manā uztverē būtu skatāmas daudz plašākā kontekstā. Bet kas zin - iespējams, tas ir bijis tieši tas, ko Osho vēlējies mums starp rindiņām pateikt. Turklāt atļaujos atstāt sev atkāpšanās ceļu - nepretendēju uz pilnīgu Osho augsto ideju izpratni un pareizu interpretāciju.

Interesanta šķita nodaļa par izglītību, par skolu nozīmi bērnu audzināšanā. Osho idejās saskatu zināmu līdzību ar mūsdienās lielu popularitāti ieguvušo Montesori un Valdorfa skolu pamatnostādnēm. Lai arī Osho ieskicētā metode šķiet nedaudz utopiska, tomēr nebūt ne peļama. Sīkumos neizplūdīšu - interesenti uzzinās paši :)

Kopumā - pat tad, ja nepiekrītat vai neesat gatavi ar visām četrām sekot indiešu garīgā skolotāja domu plūdumam, viens ir skaidrs - šī mazā grāmatiņa rosina DOMĀT. Tā rosina paskatīties no malas uz sevi un savu attieksmi pret bērnu, izvērtēt savu nozīmi bērna un ģimenes dzīvē kopumā, meklējot tās mazās spraudziņas sabiedrības uzceltajā sienā, kas varētu ļaut kaut daļēji izlausties no visapkārt valdošā šķietamo vērtību, pieņēmumu un stereotipu tīkla.

Gundega Repše

Rakstnieku pavārgrāmata

Ikviens no mums lieliski zina Cicerona pausto uzskatu, ka ir "jāēd, lai dzīvotu, nevis jādzīvo, lai ēstu", un visdrīzāk lielais vairums arī pievienojas šai idejai, tomēr ēdiena pasaules daudzveidība, zināšanas, ko mūsdienās iespējams gūt par to, un prieks, ko sagādā ar mīļajiem dalītas maltītes, tā vien vedina vismaz reizi pa reizei ēdienu un ēšanas procesu tomēr iecelt tronī un maltītes izbaudīt kā svētkus. Gundega Repše savā "Rakstnieku pavārgrāmatā" apkopojusi savu kolēģu domas par ēdienu, gatavošanu, kā arī pierakstījusi viņu iecienītākās receptes. Grāmatas ievadā, ko es patvaļīgi atļaušos nodēvēt par "Eseju par ēdienu, par ēšanu un par mums", G.Repše plaši apcerējusi ēdiena nozīmi latvieša dzīvē un viņa attiecības ar to, asprātīgi apspēlējusi dažādus mūsu senču ticējumus par un ap ēdienu, piedāvājusi dažādu laiku un tautu pavārgrāmatu īsu apskatu un visbeidzot - izteikusies par mūslaiku ēšanas modernajām tendencēm un neskaitāmajiem TV pavāršoviem. Tādējādi grāmatas ievads ir spilgts piemērs tam, cik daudzas mūsu dzīves jomas patiesībā skar ēdiens. Saldajā ēdienā - Gundegas Repšes piecas receptes, kuru nosaukumi ("Zelta kļockas", "Rudens rūciens"...) savā poētiskajā izteiksmē nebūt neatpaliek no paša recepšu izklāsta: jau izlasot pirmo no tām, man ir skaidrs, ka šī pavisam noteikti ir īpaša pavārgrāmata - receptes izstāstītas tik kolorīti, ka drīzāk atgādina dzejoļus vai smalkas garšas un produktu gleznas. Tomēr dzejiskums receptes nebūt nepadara par muzeja eksponātiem - mazas krāsainas lapiņas viena pēc otras salipa pie lapu malām, lai atgādinātu man par receptēm, kuras noteikti vēlos tuvākajā laikā izmēģināt arī pati.

Šī ir otrā pavārgrāmata, kuru lasu kā grāmatu, nevis atšķiru vienu konkrētu recepti (pirmā bija britu virtuves jaunās zvaigznes Džeimija Olivera pavārgrāmata), un, lai arī, protams, šīs abas grāmatas pēc būtības salīdzināt nemaz nav iespējams, tomēr jāatzīst, ka biežāk siekalas man mutē saskrēja tieši lasot Gundegas Repšes pavārgrāmatu.

Grāmata ir kolosāla ar to, ka lasāma daudzos un dažādos veidos - vai nu no vāka līdz vākam, vai arī jauktā secībā, izvēloties savu iecienītāko rakstnieku, vai tiklab satura rādītājā noskatot viskārdinošāko recepti. Tajās savijušās latviešu virtuves tradīcijas, rakstnieku drosmīga improvizācija, tāpat arī citvalstu virtuves gudrības (piemēram, Laima Muktupāvela iepazīstina ar savas tagadējās mītnes zemes Turcijas kafijas recepti)... Un - kas visinteresantāk - veids, kādā receptes tiek izstāstītas, kādā tiek klāstīts ēdiena gatavošanas un galda klāšanas process, pastāsta tik daudz jauna par katru rakstnieku, ko nekad neatklās neviens viņa literārais meistardarbs. Kā raksta Gundega Repše: "... ir ļoti vērtīgi ar jauniem paziņām un mīļotajiem doties uz kafejnīcām. Nebūs gari jāskaidrojas, personība atklāsies pavisam neviltoti..." Jo, paturpinot rakstnieces domu, - ne jau tikai virtuvē valdošā kārtība vēsta par saimnieces tikumu, bet arī tas, kā viņa maizi griež un kā galdu klāj... Īsāk sakot - šī ir atziņām bagāta grāmata, tā ir daudz vairāk nekā tikai receptes, jautājumi un atbildes. Tā ir arī dzīvesziņa, paaudžu mantojums un dzīves svinēšana. Labu apetīti!

P.S. Nākamā pavārgrāmata manā sarakstā - nupat iznākusī Noras Ikstenas "Dzīvespriecīgais vakarēdiens".

Senais Gads Provansā

Būdama liela franču valodas un kultūras mīļotāja, baudītāja un cienītāja, uzzinot, ka izdota Pītera Meila "Gads Provansā", nešaubījos ne mirkli, ka tā ir grāmata, kuru vēlos izlasīt pēc iespējas ātrāk. Tā nu tā apsteidza trīs citas rindā esošās grāmatas un tika izlasīta man tiešām neraksturīgi ātri. Ārkārtīgi viegla, dzirkstoša un angļu humora piesātināta grāmata, kas vienlīdz labi piemērota gan šīsvasaras lietainajām dienām, gan saulainajām pludmales dienām. Abos gadījumos arvien pieaugoša vēlme nonākt Francijas dienvidos garantēta....

Britu rakstnieks, izbijis reklāmas guru Pīters Meils pagājušā gadsimta 80.gadu beigās nolēma mainīt savu ikdienu un to arī izdarīja. Jāteic gan, ka, zinot teju vai leģendārās angļu un francūžu attiecības, Meils to dara samērā negaidītā veidā - iegādājoties māju Provansā. Un ne jau māju vasaras mēnešiem, bet gan dzīvei visa gada garumā. Tomēr Meila un viņa sievas attieksme pret provansiešu dzīvesstilu un nesteidzīgo ikdienu ir pārsteidzoši mierpilna, tādējādi liekot nojaust cenu, kādu par silto Vidusjūras klimatu un kārdinošo provansiešu virtuvi gatavi maksāt lietus nogurdinātie briti. Uz autora sirdsapziņas, protams, paliek jautājums par to, cik vaļsirdīgi un objektīvi viņš aprakstījis saskarsmi ar vietējiem provansiešiem. Lai nu kā - viņu neizmērojamā pacietība un optimisms lika arī man citām acīm paraudzīties uz karstuma un vīna apreibināto provansiešu paradumu solījumus un termiņus bārstīt kā nenozīmīgu sīknaudu, par kuru nepildīšanu atbildību uzņemties var ... laikam jau atkal vīns. Un bezrūpība. Un dienvidnieku 'neiespringstošā' daba. Kopā sanāk tāds ārkārtīgi valdzinošs Vidusjūras kokteilis.

Realitātes sajūtu brīžiem laupīja fakts, ka ne rindiņa netika veltīta tam, kā grāmatas autors tolaik pelnījis naudu, kuras tērēšana vesela gada garumā turpretim bija aprakstīta ar uzviju. Līdz ar to brīžiem sajutos, kā skatoties kādu Holivudas romantisku komēdiju, kurā ir iespaids, ka visu varoņu vecāki ir multimiljonāri - nauda tiek tikai konstanti tērēta restorānos, šopingā, spontānos lidojumos, nevis pelnīta. Un vēl kāds sīkums - pašās grāmatas beigās apjautu, ka ne reizi par abiem galvenajiem varoņiem - grāmatas autoru un viņa sievu - nav pastāstīts nekas vairāk, proti, sieva visu laiku tiek saukta par 'sievu', viņas vārds vispār nav ticis pieminēts, nekādas norādes uz rakstura īpašībām, ieradumiem... Bet autoram noteikti bijis savs iemesls tā rīkoties, turklāt saprotams, ka tas nekādi netraucēja iepazīt provansiešus - viņi turpretim bija aprakstīti ļoti vispusīgi un detalizēti, sākot no apģērba līdz pat rakstura īpatnībām.

Šo grāmatu ieteiktu izlasīt visiem, kam šķiet, ka Latvija ir birokrātijas pārņemta valsts - lai arī grāmata sarakstīta 1989.gadā, no savas pieredzes varu teikt, ka tajā aprakstītie "birokrātijas tumšie ūdeņi" Francijā nav mainījušies ne par mata tiesu un mūsu birokrātija ir teju bērnu autiņos.

Kā jau grāmatas autors norādījis, Francijā ir "divi valdošie spēki - birokrātija un gastronomija". Ne velti aptuveni puse grāmatas ir veltīta otrajai - garšas kārpiņu iepriecināšanai dažnedažādākajos veidos. Lieki piebilst, ka pēc grāmatas izlasīšanas gribējās ne tikai momentā nopirkt arī savu māju Provansā, bet arī mesties virtuvē, lai kaut ko no izlasītā padarītu taustāmu un mutē ieliekamu. Autors tik garšīgi un reāli apraksta savus un sievas kulināros piedzīvojumus pašu virtuvē, Michelin un Gault-Millau katalogu ieteiktajos restorānos un viesošanās reizēs, ka rodas iespaids - visu mūžu viņš rakstījis kulinārijas slejas britu populārākajā dzīvesstila žurnālā.

Īsāk sakot - šī ir grāmata, kas noteikti atradīs ceļu pie katra lasītāja - vai nu caur garšas kārpiņām, vai ar kolorītajiem personāžiem, vai arī ar saules pielietiem dabasskatiem, kurus autors meistarīgi uzbur mūsu domās. Un lai jūs nemulsina fakts, ka grāmata sarakstīta tālajā 1989.gadā - Provansa dzīvo no gada uz gadu, nedaudz ārpus laika.

Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība

Karsts!!! Brīdī, kad rakstu šos vārdus, ir pagājušas tieši divas minūtes, kopš pāršķīru grāmatas pēdējo lapu. Tā kā manā dabā nav pārlasīt grāmatas vairākkārt (un tomēr es nezaudēju cerību, ka kādu dienu manās rokās nonāks grāmata, kuru gribēsies izlasīt ne tikai otro reizi vien...), tad rakstīt par šo grāmatu man nozīmē iespēju vēl mirkli pakavēties tajā - tās uzburtajā pasaulē ar tajā dzīvojošajiem tēliem.

Grāmatas sākumā pamatīgi nokaunināju sevi par to, ka neesmu zinājusi par Normandijas salu eksistenci. Šīs nezināšanas dēļ iesākumā nospriedu, ka tāda sala nudien ir bezgala pateicīgs autores iztēles auglis, kas piedāvā mājvietu rakstnieces radītajiem tēliem un ar salai dabiski piemītošu nelielo mistikas devu ļauj neiespējamo vērst iespējamu un neticamo – ticamu. Jāsaka gan, ka šādus naivus prātuļojumus atmetu ātri vien, jo realitāte pārāk nepārprotami, skarbi, bet tomēr savdabīgi saudzīgi ienāca šajā stāstā. Sala izrādījās pavisam īsta, tāpat kā vācu okupācija tajā Otrā pasaules kara laikā.

Ar nožēlu jāatzīst, ka daudzu grāmatu vāka noformējumā atrodamie grāmatas cildinājumi nereti likuši man vilties, izrādoties vien lēts reklāmas triks pircēju pievilināšanai, tomēr šoreiz bija otrādi – piegāju frāzēm “Īsts dārgakmens” un “Lūdzu, ieprieciniet sevi ar šo grāmatu!” ar lielu piesardzību un beigu beigās guvu dubultu gandarījumu, jo grāmata tiešām ir šo vārdu vērta. Spilgts apliecinājums tam ir mana meita, kuru, skaļi sākot smieties, man izdevās uzmodināt reizes četras. Un grāmatām nenākas viegli mani sasmīdināt.

Sen nebija nācies lasīt nevienu epistolāro romānu, un kāds tur brīnums, ka pēc pāris pirmajām grāmatas lappusēm pavadīju desmit minūtes, domājot, kam gan es varētu aizsūtīt ar roku rakstītu vēstuli... Vēstule kā saziņas veids (jāpiebilst, ka grāmatas darbība norisinās 1946.gadā, kas pilnībā attaisno šādu stāstījuma formu) dod šim stāstam ārkārtīgi lielu emocionālu pievienoto vērtību un “izstāsta” par vēstules rakstītāju tik daudz, cik nevarētu izstāstīt neviens personas apraksts vairāku lappušu garumā. E-vēstulēs mēs esam pieraduši visu izklāstīt tā aši un īsi, tajā skaitā sasveicināšanās un atvadīšanās frāzes kļuvušas nepielūdzami formālas un strupas. Savukārt grāmatas laiks vēl ir tas, kurā pēc uzrunas un atvadu vārdiem iespējams nojaust rakstītāja noskaņojumu, viņa jūtas un attieksmi pret vēstules saņēmēju.

Atgriežoties pie grāmatas ticami neticamā rakstura, gribu īpašu uzmanību pievērst grāmatas varoņiem – Gērnsijas salas iedzīvotājiem. Ja par salas esamību nu jau sen vairs nešaubos, tad grāmatas varoņi bija tie, kuri ik pa laikam šo realitātes sajūtu man tomēr pamanījās laupīt. Fantastiski sirsnīgais naivums varoņu vārdos un darbos, kurš tomēr ne mirkli nešķita bērnišķīgs, piešķir grāmatai īpašu burvību, izmanīgi balansējot ar skarbo grāmatas faktu bāzi – vācu okupācijas gadu pieredzi. Šķiet, tieši šis naivums (vārda labākajā nozīmē) un savdabīgā (mūsu acīm!) dzīvesziņa ļāvuši salas iedzīvotājiem nesalūzt okupācijas gadu laikā, vien noliekt muguras, lai tās atkal ņipri iztaisnotu jau nākamajā gadā pēc vāciešu aiziešanas. Vecais Ebens, kura senči bijuši “kokgriezēji, specializējušies uz jēru figūriņām”, galantais Vils Tisbijs, kura gatavotais ķiršu flambē “par laimi nodega līdz pašam pannas dibenam, tāpēc nebija jāēd”, amizantā Izola, kura, kā šķiet, domā, ka jebkuras sievietes garderobē atradīsies liela, sarkana cepure ar plīvuriņu, ko uzlikt galvā, lai to būtu vieglāk atpazīt pūlī... Šos un vēl citus ne mazāk unikālus salas ļaudis vieno nekas cits kā literatūra un, protams, karš. Vai arī otrādi. Ja nebūtu kara, viņu dzīvē literatūra visdrīzāk nebūtu ienākusi. Lai arī vairumam no mums Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrības sanāksmes varētu šķist absurdas un bezjēdzīgas, kara dēļ salas iedzīvotājiem šīs sanāksmes, iespējams, ļāva nemest pie malas cerības uz gaišāku nākotni, ļāva atrast draugus.. Lai arī varbūt ne augstākās raudzes, tomēr literatūra šo cilvēku dzīvēs, iespējams, spēlējusi daudz lielāku lomu, nekā tā jebkad spēlēs mūsējās. Pie viena tā sagrieza kājām gaisā arī kādas lielpilsētas rakstnieces dzīvi, no kuras personīgi es mācīšos spēju atmest augstprātību un ļauties. Ļauties pilnīgi negaidītām stāsta beigām ne tikai grāmatā, bet arī savā dzīvē.

Zīda čūska. Sieviete un Guntis Bojārs.

Lasot šo tik negaidīti juteklisko grāmatu, ik pa brīdim gribas tā svētlaimīgi nopūsties un pievērtām acīm pasapņot par netveramo jūtu ķīmiju, kas gluži kā sidraba šķidrauts savijas divu cilvēku starpā un piešķir katrām attiecībām to neatkārtojamo odziņu. Un grāmatā šī rūgteni saldā oga smaržo ikkatrā lappusē, ikkatrā rindiņā, vienalga, vai Guntis Bojārs dalās ar mums epizodēs no divvientulības mirkļiem ar savu Patti, vai stāsta par kādu stindzinošu noziegumu, kas neticamā kārtā pastrādāts tieši šī paša reibinošā šķidrauta iespaidā.

Varu piekrist katrai grāmatas sākumā publicētajai Latvijā pazīstamu sieviešu atsauksmei par lasīto - ir tik tiešām grūti noticēt, ka kaut ko tik atklātu un sensuālu spējis uzrakstīt vīrietis, turklāt vēl latvietis. Un tomēr tas, ka mums lasītājiem uzrakstītais šķiet gandrīz vai nedaudz revolucionārs, laikam nav nekas neparasts; autors kādā intervijā atzīst, ka pat viņa līdzcilvēki līdz pat grāmatas izdošanas brīdim visdrīzāk nebija gaidījuši neko tik izjustu un drosmīgi personisku.

Lasot Zīda čūsku no sirds iesaku palasīt arī intervijas ar grāmatas autoru, ko viegli iespējams atrast internetā. Tās neapšaubāmi atklāj Gunta Bojāra pārdomas un sajūtas par paša uzrakstīto, bet vienlaikus ļauj arī daudz skaidrāk izprast teksta "iedabu". Lai arī, attiecībā uz teksta caurredzamību, grāmatai, manuprāt, piemīt kāds īsti vīrišķs aspekts - tā ir racionāli tieša. Var jau būt, ka man jānokaunas un jāatzīst pārāk slinka tiekšanās pēc teksta dziļākajiem slāņiem, bet šī ir viena no retajām grāmatām, kuru lasot, nudien radās sajūta, ka tā ir tik nesamākslota, cik vien iespējams, ka liekvārdība un mākslinieciska noslēpumainība tai piemīt vien tik, cik nepieciešams, lai teksts neizskatītos pēc preses relīzes. Vienvārdsakot, grāmata lūdz vien to, lai tu uzķertu tās pulsu un dzīvotu līdzi, tā nepaģēr skrupolozu zemtekstu meklēšanu. Tā atklāti pasaka tieši to un tieši tik daudz, cik autors gribējis, lai tu uzzini un saproti.

Visbeidzot  - mani vispatiesākie komplimenti grāmatas formātam un noformējumam visās tā izpausmēs, sākot no dizaina un beidzot ar teksta savdabīgo izvietojumu. Tāds triviāls sīkums, bet no tiesas ļoti priecājos, ka grāmatu man bija izdevība lasīt jaunajā izdevumā mīkstajos vākos. Patīkami plaukstai un sajūta, ka tik tiešām lasu kādu autora rokās pabijušu piezīmju blociņu, kur vakaros fiksētas viņa pārdomas. Vizuālais aspekts šoreiz grāmatai nostrādajis tikpat efektīgi kā izcili piemeklēta mūzika filmā.

Atliek vien cerēt, ka šis nav pēdējais Gunta Bojāra prozas darbs. Bet šo noteikti došu draudzenēm un priecāšos, ja pirms atgriešanās manā grāmatplauktā tā paceļos no rokas rokā.

Vils Dirāns. Filosofijas stāsts

    Šī ir, šķiet, viena no pirmajām reizēm, kad grāmata tik tiešām stipri piesaista manu uzmanību tieši slavinošo vārdu dēļ uz pirmā un pēdējā vāka. Uzreiz piebildīšu, ka par laimi šie slavinājumi beigu beigās tā arī nepievīla mani un attaisnoja sevi pilnībā. Filosofija neapšaubāmi bija izpelnījusies manu nevilotu interesi jau studiju laikā, bet, izlasot tādas frāzes kā « Tas ir aizraujošākais, kas jebkad populāri uzrakstīts par filosofiju », « Dr.Dirāna monogrāfija viegli saprotamā valodā izklāsta slavenu filosofu mācības un viņu dzīves gājumu », ne mirkli vairs nešaubījos un ķēros pie grāmatas lasīšanas. Taisnības labad jāsaka, ka, kā jau tas gadās ar daudzām grāmatām, sākums ir tas grūtākais. Ielasīšanās bija lēna, jo gluži pasaku grāmata tā tomēr nav, bet jau pie kādas 50.lappuses pēkšņi jutu, ka vārdi, teikumi un nodaļas gluži organiski piepilda manu prātu. Vēl pēc brīža piefiksēju, ka šī grāmata tomēr prasa nedalītu lasītāja uzmanību, nav iespējams to lasīt kā romānu un ik pa laikam « izslēgt » savas smadzenes, pretējā gadījumā tiešām nāksies vairākkārt pārlasīt katru paragrāfu. Turklāt no Filosofijas stāsta nedrīkst distancēties, attiekties uz to kā « no malas » ; ir nepieciešams jau no pirmās rindiņas nodaļā iejusties katra domātāja ādā, nenogurstoši un skrupolozi sekot līdzi katram viņa domas pavērsienam. Šādi rīkojoties ir neiespējami pabeigt nodaļu un, saraucot uzacis, nesaprast, par ko tur īsti bija rakstīts.

    Jau pirmās grāmatas nodaļas pārsteidza mani gluži negaidītā veidā – ikreiz radās sajūta, ka gadsimti manis un godājamā filosofa starpā sarūk, ka cilvēciski nav nemaz tik lielas atšķirības starp 17.gadsimtā dzīvojušo Spinozu un šodienas cilvēku. Ir mainījusies forma un dekorācijas, bet mēs visi allažiņ satraucam savus prātus ar vienām un tām pašām domām par savu eksistenci, par dzīves jēgu, par saviem pirmsākumiem un to, ko mēs atstāsim pasaulei, to pametot.

    Ņemot vērā manu ciešo sasaisti ar franču kultūru, arī šoreiz mani absolūti nepārsteidza fakts, ka nodaļa par Voltēru man šķita interesantākais, kas vispār jelkad ticis uzrakstīts. Varbūt tas tikai tāds mans šķitums, bet nepameta sajūta, ka arī autoram Voltērs gājis pie sirds tikpat ļoti kā tālaika izglītotajiem ļaudīm. Pārsteidzošā kārtā vēl viena nodaļa, kuru lasīt bija tikpat viegli kā par Voltēru, izrādījās Anrī Bergsona stāsts. Jā, jā, par spīti tam, ka mūsdienu filosofija tiek uzskatīta par teju vai sarežģītāko no visa, kas uz šīs zemes ticis izprātots.

    Viens no lielākajiem grāmatas bonusies ir tas, ka to var lasīt tādā secībā, kā katram pašam tīk. Protams, laika līnija palīdz vieglāk izprast filosofijas galvenos pieturpunktus, bet neko zaudējis nebūs lasītājs, kurš katrreiz, paņemot grāmatu, aizvērtām acīm vilks ar pirkstu pa satura rādītāju. Es, piemēram, labi zinu, ka rudenī ņemšu grāmatu rokās vēlreiz, lai pēc 20.gadsimta filosofijas lekcijām pārlasītu šos gaumīgi un gana kompakti uzrakstītos « konspektus ».

    « Cilvēks atšķiras no citām radībām, jo spēj iztēloties labāku pasauli un vismaz daļu no savām iecerēm īstenot » - šie un neskaitāmi citi citāti visas grāmatas garumā ik pa laikam tik ļoti iedvesmoja mani, ka lasīšanas gaitā pierakstu blociņš nemanāmi piepildījās ar dažnedažādām atziņām. Tā vien šķiet, ka, pateicoties Vilam Dirānam un Filosofijas stāstam, esmu beidzot līdz galam gatava atzīt, ka filosofija nav kaut kas iemidzinošs un visai attālināts no reālās dzīves, bet gan gluži pretēji – filosofija ir katrs no mums, filosofija ir par mums un katrs no mums ir filosofs. Savas dzīves filosofs.

Dafne di Morjē. Stikla pūtēji.

Sen neviena grāmata nebija atstājusi uz mani tik lielu saviļņojumu, izraisījusi tādu aizkustinājumu. Jo lielāks tas ir tādēļ, ka zinu- varoņi nav rakstnieka iztēles auglis, viss aprakstītais ir īstu cilvēku īstas dzīves. Pašaizsardzības nolūkos mēs esam raduši stipri norobežoties no visa « svešā », no jebkādas ārējas informācijas un notikumiem, kas tieši neskar mūs, sak', lai tur vai jauni kalni rodas, tikai lai manai rūpīgi uzceltajai sētiņai labāk netuvojas. Pa spraudziņu gan paskatīšos - interesē taču. Šī ir grāmata, kas neļauj lūrēt pa spraudziņu. Pašam nemanot, tu jau esi kļuvis par dalībnieku. Par ģimenes locekli. Par savējo. Par dēlu, meitu, māti, krusttēvu, līgavu, revolucionāru, emigrantu... Esi sveicināts Šenbido stikla fabrikā !

Franču rakstnieks Gijs Monpasāns reiz rakstījis, ka « reālisma skolas pārstāvjiem bieži savos darbos nākas pielabot notikumus tā, lai tie izskatītos ticamāki », jo īstenībai reizēm noticēt ir grūtāk nekā rakstnieka galvā dzimušiem stāstiem. Lai arī 20.gadsimta otrajā pusē, kad sarakstīts šis romāns, par reālismu kā virzienu, kādu to aprakstīja Monpasāns, runāt vairs nevaram, tomēr lasot ik pa brīdim ir sev jāatgādina, ka tā ir īsta dzīve, īstu cilvēku izdzīvota un līdz mielēm īstu notikumu pildīta. Ja autores uzvārds tik zīmīgi nesasauktos ar grāmatas varoņu dzīves gājumu, vēl kādu mirkli varētu sevi mēģināt pārliecināt, ka « tas jau ir tikai romāns ».

Tie, kuri interesējas par Francijas vēsturi, nevarēs noliegt, ka lielākais vairums informācijas par Lielās franču revolūcijas notikumiem līdz mums nonācis no Francijas centra – Parīzes – skatu punkta, radot iespaidu, ka visā pārējā teritorijā cilvēki par to nelikās ne zinis un viņus tas neskāra. Maldi ! Manuprāt, romāns ir unikāls tieši šajā kontekstā – tas stāsta par « parasto » cilvēku dzīvi, par to, kā vēstures grāmatās aprakstītais trūkums un Nacionālās sapulces peripetijas daudzu gadu garumā iespaido viņu ikdienu un likteņus. Kā tas sašķeļ ģimenes un kā tās atkal saved kopā. Kā francūzis nogalina francūzi. Kā cilvēki iemācās pārkāpt pāri saviem principiem un nesūkstīties par to, kā ir, bet pieņemt, ka tagadne jau tūlīt kļūs par pagātni un nākotne atkarīga vien no tava godaprāta un veiksmes.

Vārdos neizsakāma ir cieņa un apbrīna, kas manī rodas, iepazīstot šo stikla pūtēju dzimtu. Vecāku autoritāte, kuru (vismaz skaļi) neienāk prātā apstrīdēt nevienam. Savstarpējā cieņa un nerakstīti likumi, kurus, gluži kā Bībeles tekstu, respektē ikviens. Saliedētība, atrodoties pat dienas brauciena attālumā vienam no otra. Bailes, kurām iespējams stāties pretī, vienīgi apzinoties sevi kā daļu no veseluma. Spēja piedot, saprast un pieņemt. Paļāvība. Uzticēšanās. Mīlestība.

No sirds iesaku šo grāmatu izlasīt katram no jums. Lēnām un nesteidzoties. Kaut vai, lai redzētu, cik ļoti savā dziļākajā būtībā šo 200 gadu laikā ir izmainījusies savienība, kuru saucam par ģimeni. Novēlu paņemt no šīs sīkstās stikla pūtēju dzimtas ļaudīm arī sev kādu atziņu. Es pati pa to laiku meklēšu rokā citas autores grāmatas - āķis ir lūpā!

Stefans Cveigs « Marija Antuanete. Vidusmēra sievietes portrets »

Marija un Antuanete. Francijas karalienes.

Stefans Cveigs « Marija Antuanete. Vidusmēra sievietes portrets »

Viena no biogrāfisko romānu vislabākajām īpašībām ir tieši to realitāte – tu zini, ar ko grāmata beigsies (pat ja šajā gadījumā tas nav nekāds happy end), tādējādi vēlme aprīt grāmatu tikai tāpēc, lai uzzinātu, ar ko stāsts beigsies, šoreiz pārvēršas baudpilnā mirkļa retrospekcijā – tu beidzot vari pilnībā izgaršot grāmatas «tagadni», jau pazīstamo gleznas melnbalto versiju piepildot ar tūkstošiem dzirkstošu toņu niansēm.

Katrs piekritīs, ka biogrāfisko romānu didaktiskums reizēm ne pa jokam nogurdina, to tendence par savu galveno uzdevumu uzskatīt precīzu faktu izklāstu un personības raksturīgo iezīmju ilustrēšanu ne vienmēr kalpo to interesēs. Kurpretim Cveigs šajā romānā sevi pierādījis vienlaikus kā lielisku stāstnieku un neuzpērkamu vēstures interpretu. Un tieši tas piešķir darbam tā papildus šķautni – to iespējams lasīt gan kā vienkāršu daiļliteratūras sacerējumu par kādu karalieni, gan arī iztēloties, ka katra vēstule, ko Marija Antuanete pa vidu starp operas apmeklējumu un kāršu partiju rakstījusi savai mātei, joprojām glabājas Francijas, Austrijas un Vācijas arhīvos. Gluži vai kinematogrāfiski fiksētie kadri no karalienes dzīves liek uz brīdi piemirst, ka Cveigs ne tuvu to visu nav vērojis savam acīm. Tāpat var tikai apbrīnot autora pacietību, aprakstot tā laika galma sieviešu (ar karalieni priekšgalā, protams) modes dzīves sīkumus. Lasītājām – sievietēm tas ir kā balzams dvēselei – rokoko modes kanoni, jā, arī pārmērības Marijas Antuanetes izpildījumā ļauj par šo krāšņo ikdienu pasapņot arī mums.

Nepamanīts noteikti nepalika arī Stefana Cveiga talants atklāt visdziļākās psiholoģiskās sakarības, kas saista Mariju Antuaneti ar viņas vīru, māti, arī ar tautu. Pat ja reizēm romāna gaitā nav iespējams noteikt toni, ar kādu Cveigs tajā reizē izsaka vārdu «viduvējs », tomēr katru Marijas Antuanetes « viduvējo » izpausmi lasītājam palīdz labāk izprast un pat attaisnot detalizēts sievietes psiholoģiskais portrets, kas, protams, pilnībā izprotams tikai skatīts laikmeta kontekstā.

Marija Antuanete, austriete, Hābsburgu princese, kas politisko maskarāžu rezultātā kļuva par Francijas karalieni, ir vienlaikus vismīlētākā un visnopeltākā monarhijas pārstāve Francijas vēsturē. Šai pretmetu analoģijai varētu arī pielīdzināt visu viņas dzīvi – pārmērīga greznība, nepārtraukti svētki un bezrūpība iepretim izmisumam, pakļautībai un pazemojumam. Brīžiem pat šķiet, ka tās ir divas dažādas sievietes, kuras izdzīvo šo vienu dzīvi. Marija un Antuanete. Antuanete un Marija. Divas karalienes, kas nomaina viena otru kā dvīņu māsas. Diemžēl dvīņu māsas Marijai Antuanetei nebija un neviens no asinsradiniekiem nepakustināja ne mazo pirkstiņu, lai aiztaupītu karalienei drāmu, kas viņu sagaidīja dzīves beigās. Stefans Cveigs ar vislielāko rūpību ataino abas šīs dzīves, tomēr jāatzīst, ka attēlot tumšāko no tām viņam padevies labāk. Bet vai tik tā nav 20./21.gadsimta un nevis Cveiga īpatnība – ar lielāku entuziasmu izklāstīt skumjo, dramatisko, negatīvo. Lai nu kā – jāatzīst, ka šī grāmatas daļa man šķita visvērtīgākā gan no grāmatas izglītojošā (nevilcinos nosaukt šo par aizraujošāko Francijas vēstures lekciju savā dzīvē !), gan no izklaidējošā aspekta – lasītājs tiek ierauts tik neticamu (bet tomēr līdz pēdējam sīkumam - reālu!) intrigu virpulī, tik dzīvīgā cilvēku savstarpējo attiecību drāmā, ka ir neiespējami nolikt grāmatu pirms diviem naktī. Pat tiem, kas līdz šim neko nav zinājuši par Francijas vēsturi, pateicoties autora rūpīgajam detaļu izklāstam, tālaika Eiropas augstāko aprindu šaha spēles kļūst viegli izprotamas. Tāpat grāmata palīdz iepazīt un atklāt dažādu franču kultūras klišeju pirmavotus, piemēram, uzsaukumu « Roi est mort, Vive le Roi! » (Karalis ir miris, lai dzīvo karalis !), kas mūsdienu cilvēkam bez attiecīgām zināšanām varētu šķist pagalam jokains.

Visbeidzot – lai cik godīgs nebūtu bijis Cveigs, atklājot mums arī ne tik rožainās Marijas Antuanetes personības šķautnes, šī grāmata tomēr raisa patiesu līdzpārdzīvojumu, kas balansē starp žēlumu, apbrīnu un sašutumu. Tomēr jāpiezīmē, ka sašutums par karalienes pieņemtajiem lēmumiem un impulsīvo rīcību pazūd brīdī, kad apzinies – viss tik « skaidrs » un pašsaprotams mums liekas tikai tagad, pēc teju 220 gadiem, kad zinām, ka laiks, par kura upuri kļuva Marija Antuanete, bija aizsākums pilnīgi jaunai domāšanai, jaunai izpratnei par valsts pastāvēšanas priekšnoteikumiem, bet tikai laika distance ļauj mums novērtēt šo notikumu patieso dabu un gudri spriest, kā būtu vai nebūtu vajadzējis rīkoties. Marijai Antuanetei šīs privilēģijas nebija, tādēļ karaliene dažbrīd raisa mūsos sašutumu. Ja šo pēdējo man pēc grāmatas izlasīšanas pilnībā izdevās sevī racionalizēt un līdz ar to arī atmest, tad apbrīns paliek. Apbrīns pret sievieti, kura līdz pēdējam brīdim palika uzticīga pati sev – dabiska, labsirdīga, ekspresīva, spontāna, un vairāk par visu – lepna. Kāda drusciņa šāda aristokrātiska lepnuma nekaitētu arī mūsdienu sievietēm...