OSHO. Māksla audzināt bērnu

Vispirms jau jāsaka, ka šī ir pati pirmā indiešu mistiķa un garīgā skolotāja Osho grāmata, kas nonākusi manās rokās. Var jau gadīties, ka būtu vajadzējis sākt ar kādu citu no viņa grāmatām, lai gūtu vispārīgāku kopainu par viņa idejām, pēc tam pievēršoties kam konkrētam, taču šobrīd tieši bērnkopība un viss par un ap to ir manu interešu fokuss, tāmdēļ arī šāda izvēle.

Tvērienam patīkami mazā un atturīgi noformētā grāmatiņa atspoguļo Osho pārdomas par bērna un viņa vecāku attiecībām; par to, kādas tās ir un kādām tām vajadzētu būt. Jo tālāk lasīju, jo skaidrāk sevī izjutu pretrunu starp grāmatas nosaukumu un tās saturu. Tādēļ ka, lai arī nevar noliegt, ka grāmata IR par bērnu un viņa vecākiem, tomēr patiesībā jau runa ir tieši par pašiem vecākiem. Par viņu spēju (vai drīzāk nespēju) samierināties ar savu dzīves ritumu, ar veiksmēm un neveiksmēm, par savu vēlmju neuztiepšanu (vai pareizāk sakot - uztiepšanu) bērnam, īsāk sakot - par visu to, ko dara vecāki, būdami pārliecināti, ka tādējādi palīdzēs bērnam, patiesībā tikai aplaužot viņa spārnus un ierobežojot brīvību (ko ļoti vienkāršoti var uzskatīt par Osho pamattēzi grāmatā apskatītajā jautājumā). Mans grāmatas nosaukums būtu : "Māksla sabiedrībai kļūt tādai, kurā varētu izaugt laimīgi bērni". Jo vecāki nav vientuļa sala okeāna vidū, kurai jārēķinās tikai ar paisumiem un bēgumiem, - vecāki ir sabiedrības daļa un - atļaušos apgalvot - vismaz puse viņu un līdz ar to arī bērna dzīves komponenšu ir pakļauta sabiedrības iekārtai. Vecākiem ir grūti pieņemt to, ka bērns vēlas kļūt par ielu muzikantu (ja vien bērns tiešām ar visām četrām par to iestājas un uzskata, ka tas darīs viņu laimīgu), jo to ir grūti pieņemt sabiedrībai! Viņi drīzāk vēlētos, lai viņu lolojums kļūtu par atzītu mediķi un labi pelnītu, jo tāds ir sabiedrības uzstādījums! Līdz ar to - Osho apskatītās greizās vecāku un bērnu attiecības un to ietekme uz atvašu tālāko dzīvi, manuprāt, sakņojas sabiedrības vērtību un ieradumu sistēmā un manā uztverē būtu skatāmas daudz plašākā kontekstā. Bet kas zin - iespējams, tas ir bijis tieši tas, ko Osho vēlējies mums starp rindiņām pateikt. Turklāt atļaujos atstāt sev atkāpšanās ceļu - nepretendēju uz pilnīgu Osho augsto ideju izpratni un pareizu interpretāciju.

Interesanta šķita nodaļa par izglītību, par skolu nozīmi bērnu audzināšanā. Osho idejās saskatu zināmu līdzību ar mūsdienās lielu popularitāti ieguvušo Montesori un Valdorfa skolu pamatnostādnēm. Lai arī Osho ieskicētā metode šķiet nedaudz utopiska, tomēr nebūt ne peļama. Sīkumos neizplūdīšu - interesenti uzzinās paši :)

Kopumā - pat tad, ja nepiekrītat vai neesat gatavi ar visām četrām sekot indiešu garīgā skolotāja domu plūdumam, viens ir skaidrs - šī mazā grāmatiņa rosina DOMĀT. Tā rosina paskatīties no malas uz sevi un savu attieksmi pret bērnu, izvērtēt savu nozīmi bērna un ģimenes dzīvē kopumā, meklējot tās mazās spraudziņas sabiedrības uzceltajā sienā, kas varētu ļaut kaut daļēji izlausties no visapkārt valdošā šķietamo vērtību, pieņēmumu un stereotipu tīkla.

Gundega Repše

Rakstnieku pavārgrāmata

Ikviens no mums lieliski zina Cicerona pausto uzskatu, ka ir "jāēd, lai dzīvotu, nevis jādzīvo, lai ēstu", un visdrīzāk lielais vairums arī pievienojas šai idejai, tomēr ēdiena pasaules daudzveidība, zināšanas, ko mūsdienās iespējams gūt par to, un prieks, ko sagādā ar mīļajiem dalītas maltītes, tā vien vedina vismaz reizi pa reizei ēdienu un ēšanas procesu tomēr iecelt tronī un maltītes izbaudīt kā svētkus. Gundega Repše savā "Rakstnieku pavārgrāmatā" apkopojusi savu kolēģu domas par ēdienu, gatavošanu, kā arī pierakstījusi viņu iecienītākās receptes. Grāmatas ievadā, ko es patvaļīgi atļaušos nodēvēt par "Eseju par ēdienu, par ēšanu un par mums", G.Repše plaši apcerējusi ēdiena nozīmi latvieša dzīvē un viņa attiecības ar to, asprātīgi apspēlējusi dažādus mūsu senču ticējumus par un ap ēdienu, piedāvājusi dažādu laiku un tautu pavārgrāmatu īsu apskatu un visbeidzot - izteikusies par mūslaiku ēšanas modernajām tendencēm un neskaitāmajiem TV pavāršoviem. Tādējādi grāmatas ievads ir spilgts piemērs tam, cik daudzas mūsu dzīves jomas patiesībā skar ēdiens. Saldajā ēdienā - Gundegas Repšes piecas receptes, kuru nosaukumi ("Zelta kļockas", "Rudens rūciens"...) savā poētiskajā izteiksmē nebūt neatpaliek no paša recepšu izklāsta: jau izlasot pirmo no tām, man ir skaidrs, ka šī pavisam noteikti ir īpaša pavārgrāmata - receptes izstāstītas tik kolorīti, ka drīzāk atgādina dzejoļus vai smalkas garšas un produktu gleznas. Tomēr dzejiskums receptes nebūt nepadara par muzeja eksponātiem - mazas krāsainas lapiņas viena pēc otras salipa pie lapu malām, lai atgādinātu man par receptēm, kuras noteikti vēlos tuvākajā laikā izmēģināt arī pati.

Šī ir otrā pavārgrāmata, kuru lasu kā grāmatu, nevis atšķiru vienu konkrētu recepti (pirmā bija britu virtuves jaunās zvaigznes Džeimija Olivera pavārgrāmata), un, lai arī, protams, šīs abas grāmatas pēc būtības salīdzināt nemaz nav iespējams, tomēr jāatzīst, ka biežāk siekalas man mutē saskrēja tieši lasot Gundegas Repšes pavārgrāmatu.

Grāmata ir kolosāla ar to, ka lasāma daudzos un dažādos veidos - vai nu no vāka līdz vākam, vai arī jauktā secībā, izvēloties savu iecienītāko rakstnieku, vai tiklab satura rādītājā noskatot viskārdinošāko recepti. Tajās savijušās latviešu virtuves tradīcijas, rakstnieku drosmīga improvizācija, tāpat arī citvalstu virtuves gudrības (piemēram, Laima Muktupāvela iepazīstina ar savas tagadējās mītnes zemes Turcijas kafijas recepti)... Un - kas visinteresantāk - veids, kādā receptes tiek izstāstītas, kādā tiek klāstīts ēdiena gatavošanas un galda klāšanas process, pastāsta tik daudz jauna par katru rakstnieku, ko nekad neatklās neviens viņa literārais meistardarbs. Kā raksta Gundega Repše: "... ir ļoti vērtīgi ar jauniem paziņām un mīļotajiem doties uz kafejnīcām. Nebūs gari jāskaidrojas, personība atklāsies pavisam neviltoti..." Jo, paturpinot rakstnieces domu, - ne jau tikai virtuvē valdošā kārtība vēsta par saimnieces tikumu, bet arī tas, kā viņa maizi griež un kā galdu klāj... Īsāk sakot - šī ir atziņām bagāta grāmata, tā ir daudz vairāk nekā tikai receptes, jautājumi un atbildes. Tā ir arī dzīvesziņa, paaudžu mantojums un dzīves svinēšana. Labu apetīti!

P.S. Nākamā pavārgrāmata manā sarakstā - nupat iznākusī Noras Ikstenas "Dzīvespriecīgais vakarēdiens".

Senais Gads Provansā

Būdama liela franču valodas un kultūras mīļotāja, baudītāja un cienītāja, uzzinot, ka izdota Pītera Meila "Gads Provansā", nešaubījos ne mirkli, ka tā ir grāmata, kuru vēlos izlasīt pēc iespējas ātrāk. Tā nu tā apsteidza trīs citas rindā esošās grāmatas un tika izlasīta man tiešām neraksturīgi ātri. Ārkārtīgi viegla, dzirkstoša un angļu humora piesātināta grāmata, kas vienlīdz labi piemērota gan šīsvasaras lietainajām dienām, gan saulainajām pludmales dienām. Abos gadījumos arvien pieaugoša vēlme nonākt Francijas dienvidos garantēta....

Britu rakstnieks, izbijis reklāmas guru Pīters Meils pagājušā gadsimta 80.gadu beigās nolēma mainīt savu ikdienu un to arī izdarīja. Jāteic gan, ka, zinot teju vai leģendārās angļu un francūžu attiecības, Meils to dara samērā negaidītā veidā - iegādājoties māju Provansā. Un ne jau māju vasaras mēnešiem, bet gan dzīvei visa gada garumā. Tomēr Meila un viņa sievas attieksme pret provansiešu dzīvesstilu un nesteidzīgo ikdienu ir pārsteidzoši mierpilna, tādējādi liekot nojaust cenu, kādu par silto Vidusjūras klimatu un kārdinošo provansiešu virtuvi gatavi maksāt lietus nogurdinātie briti. Uz autora sirdsapziņas, protams, paliek jautājums par to, cik vaļsirdīgi un objektīvi viņš aprakstījis saskarsmi ar vietējiem provansiešiem. Lai nu kā - viņu neizmērojamā pacietība un optimisms lika arī man citām acīm paraudzīties uz karstuma un vīna apreibināto provansiešu paradumu solījumus un termiņus bārstīt kā nenozīmīgu sīknaudu, par kuru nepildīšanu atbildību uzņemties var ... laikam jau atkal vīns. Un bezrūpība. Un dienvidnieku 'neiespringstošā' daba. Kopā sanāk tāds ārkārtīgi valdzinošs Vidusjūras kokteilis.

Realitātes sajūtu brīžiem laupīja fakts, ka ne rindiņa netika veltīta tam, kā grāmatas autors tolaik pelnījis naudu, kuras tērēšana vesela gada garumā turpretim bija aprakstīta ar uzviju. Līdz ar to brīžiem sajutos, kā skatoties kādu Holivudas romantisku komēdiju, kurā ir iespaids, ka visu varoņu vecāki ir multimiljonāri - nauda tiek tikai konstanti tērēta restorānos, šopingā, spontānos lidojumos, nevis pelnīta. Un vēl kāds sīkums - pašās grāmatas beigās apjautu, ka ne reizi par abiem galvenajiem varoņiem - grāmatas autoru un viņa sievu - nav pastāstīts nekas vairāk, proti, sieva visu laiku tiek saukta par 'sievu', viņas vārds vispār nav ticis pieminēts, nekādas norādes uz rakstura īpašībām, ieradumiem... Bet autoram noteikti bijis savs iemesls tā rīkoties, turklāt saprotams, ka tas nekādi netraucēja iepazīt provansiešus - viņi turpretim bija aprakstīti ļoti vispusīgi un detalizēti, sākot no apģērba līdz pat rakstura īpatnībām.

Šo grāmatu ieteiktu izlasīt visiem, kam šķiet, ka Latvija ir birokrātijas pārņemta valsts - lai arī grāmata sarakstīta 1989.gadā, no savas pieredzes varu teikt, ka tajā aprakstītie "birokrātijas tumšie ūdeņi" Francijā nav mainījušies ne par mata tiesu un mūsu birokrātija ir teju bērnu autiņos.

Kā jau grāmatas autors norādījis, Francijā ir "divi valdošie spēki - birokrātija un gastronomija". Ne velti aptuveni puse grāmatas ir veltīta otrajai - garšas kārpiņu iepriecināšanai dažnedažādākajos veidos. Lieki piebilst, ka pēc grāmatas izlasīšanas gribējās ne tikai momentā nopirkt arī savu māju Provansā, bet arī mesties virtuvē, lai kaut ko no izlasītā padarītu taustāmu un mutē ieliekamu. Autors tik garšīgi un reāli apraksta savus un sievas kulināros piedzīvojumus pašu virtuvē, Michelin un Gault-Millau katalogu ieteiktajos restorānos un viesošanās reizēs, ka rodas iespaids - visu mūžu viņš rakstījis kulinārijas slejas britu populārākajā dzīvesstila žurnālā.

Īsāk sakot - šī ir grāmata, kas noteikti atradīs ceļu pie katra lasītāja - vai nu caur garšas kārpiņām, vai ar kolorītajiem personāžiem, vai arī ar saules pielietiem dabasskatiem, kurus autors meistarīgi uzbur mūsu domās. Un lai jūs nemulsina fakts, ka grāmata sarakstīta tālajā 1989.gadā - Provansa dzīvo no gada uz gadu, nedaudz ārpus laika.

Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība

Karsts!!! Brīdī, kad rakstu šos vārdus, ir pagājušas tieši divas minūtes, kopš pāršķīru grāmatas pēdējo lapu. Tā kā manā dabā nav pārlasīt grāmatas vairākkārt (un tomēr es nezaudēju cerību, ka kādu dienu manās rokās nonāks grāmata, kuru gribēsies izlasīt ne tikai otro reizi vien...), tad rakstīt par šo grāmatu man nozīmē iespēju vēl mirkli pakavēties tajā - tās uzburtajā pasaulē ar tajā dzīvojošajiem tēliem.

Grāmatas sākumā pamatīgi nokaunināju sevi par to, ka neesmu zinājusi par Normandijas salu eksistenci. Šīs nezināšanas dēļ iesākumā nospriedu, ka tāda sala nudien ir bezgala pateicīgs autores iztēles auglis, kas piedāvā mājvietu rakstnieces radītajiem tēliem un ar salai dabiski piemītošu nelielo mistikas devu ļauj neiespējamo vērst iespējamu un neticamo – ticamu. Jāsaka gan, ka šādus naivus prātuļojumus atmetu ātri vien, jo realitāte pārāk nepārprotami, skarbi, bet tomēr savdabīgi saudzīgi ienāca šajā stāstā. Sala izrādījās pavisam īsta, tāpat kā vācu okupācija tajā Otrā pasaules kara laikā.

Ar nožēlu jāatzīst, ka daudzu grāmatu vāka noformējumā atrodamie grāmatas cildinājumi nereti likuši man vilties, izrādoties vien lēts reklāmas triks pircēju pievilināšanai, tomēr šoreiz bija otrādi – piegāju frāzēm “Īsts dārgakmens” un “Lūdzu, ieprieciniet sevi ar šo grāmatu!” ar lielu piesardzību un beigu beigās guvu dubultu gandarījumu, jo grāmata tiešām ir šo vārdu vērta. Spilgts apliecinājums tam ir mana meita, kuru, skaļi sākot smieties, man izdevās uzmodināt reizes četras. Un grāmatām nenākas viegli mani sasmīdināt.

Sen nebija nācies lasīt nevienu epistolāro romānu, un kāds tur brīnums, ka pēc pāris pirmajām grāmatas lappusēm pavadīju desmit minūtes, domājot, kam gan es varētu aizsūtīt ar roku rakstītu vēstuli... Vēstule kā saziņas veids (jāpiebilst, ka grāmatas darbība norisinās 1946.gadā, kas pilnībā attaisno šādu stāstījuma formu) dod šim stāstam ārkārtīgi lielu emocionālu pievienoto vērtību un “izstāsta” par vēstules rakstītāju tik daudz, cik nevarētu izstāstīt neviens personas apraksts vairāku lappušu garumā. E-vēstulēs mēs esam pieraduši visu izklāstīt tā aši un īsi, tajā skaitā sasveicināšanās un atvadīšanās frāzes kļuvušas nepielūdzami formālas un strupas. Savukārt grāmatas laiks vēl ir tas, kurā pēc uzrunas un atvadu vārdiem iespējams nojaust rakstītāja noskaņojumu, viņa jūtas un attieksmi pret vēstules saņēmēju.

Atgriežoties pie grāmatas ticami neticamā rakstura, gribu īpašu uzmanību pievērst grāmatas varoņiem – Gērnsijas salas iedzīvotājiem. Ja par salas esamību nu jau sen vairs nešaubos, tad grāmatas varoņi bija tie, kuri ik pa laikam šo realitātes sajūtu man tomēr pamanījās laupīt. Fantastiski sirsnīgais naivums varoņu vārdos un darbos, kurš tomēr ne mirkli nešķita bērnišķīgs, piešķir grāmatai īpašu burvību, izmanīgi balansējot ar skarbo grāmatas faktu bāzi – vācu okupācijas gadu pieredzi. Šķiet, tieši šis naivums (vārda labākajā nozīmē) un savdabīgā (mūsu acīm!) dzīvesziņa ļāvuši salas iedzīvotājiem nesalūzt okupācijas gadu laikā, vien noliekt muguras, lai tās atkal ņipri iztaisnotu jau nākamajā gadā pēc vāciešu aiziešanas. Vecais Ebens, kura senči bijuši “kokgriezēji, specializējušies uz jēru figūriņām”, galantais Vils Tisbijs, kura gatavotais ķiršu flambē “par laimi nodega līdz pašam pannas dibenam, tāpēc nebija jāēd”, amizantā Izola, kura, kā šķiet, domā, ka jebkuras sievietes garderobē atradīsies liela, sarkana cepure ar plīvuriņu, ko uzlikt galvā, lai to būtu vieglāk atpazīt pūlī... Šos un vēl citus ne mazāk unikālus salas ļaudis vieno nekas cits kā literatūra un, protams, karš. Vai arī otrādi. Ja nebūtu kara, viņu dzīvē literatūra visdrīzāk nebūtu ienākusi. Lai arī vairumam no mums Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrības sanāksmes varētu šķist absurdas un bezjēdzīgas, kara dēļ salas iedzīvotājiem šīs sanāksmes, iespējams, ļāva nemest pie malas cerības uz gaišāku nākotni, ļāva atrast draugus.. Lai arī varbūt ne augstākās raudzes, tomēr literatūra šo cilvēku dzīvēs, iespējams, spēlējusi daudz lielāku lomu, nekā tā jebkad spēlēs mūsējās. Pie viena tā sagrieza kājām gaisā arī kādas lielpilsētas rakstnieces dzīvi, no kuras personīgi es mācīšos spēju atmest augstprātību un ļauties. Ļauties pilnīgi negaidītām stāsta beigām ne tikai grāmatā, bet arī savā dzīvē.

Zīda čūska. Sieviete un Guntis Bojārs.

Lasot šo tik negaidīti juteklisko grāmatu, ik pa brīdim gribas tā svētlaimīgi nopūsties un pievērtām acīm pasapņot par netveramo jūtu ķīmiju, kas gluži kā sidraba šķidrauts savijas divu cilvēku starpā un piešķir katrām attiecībām to neatkārtojamo odziņu. Un grāmatā šī rūgteni saldā oga smaržo ikkatrā lappusē, ikkatrā rindiņā, vienalga, vai Guntis Bojārs dalās ar mums epizodēs no divvientulības mirkļiem ar savu Patti, vai stāsta par kādu stindzinošu noziegumu, kas neticamā kārtā pastrādāts tieši šī paša reibinošā šķidrauta iespaidā.

Varu piekrist katrai grāmatas sākumā publicētajai Latvijā pazīstamu sieviešu atsauksmei par lasīto - ir tik tiešām grūti noticēt, ka kaut ko tik atklātu un sensuālu spējis uzrakstīt vīrietis, turklāt vēl latvietis. Un tomēr tas, ka mums lasītājiem uzrakstītais šķiet gandrīz vai nedaudz revolucionārs, laikam nav nekas neparasts; autors kādā intervijā atzīst, ka pat viņa līdzcilvēki līdz pat grāmatas izdošanas brīdim visdrīzāk nebija gaidījuši neko tik izjustu un drosmīgi personisku.

Lasot Zīda čūsku no sirds iesaku palasīt arī intervijas ar grāmatas autoru, ko viegli iespējams atrast internetā. Tās neapšaubāmi atklāj Gunta Bojāra pārdomas un sajūtas par paša uzrakstīto, bet vienlaikus ļauj arī daudz skaidrāk izprast teksta "iedabu". Lai arī, attiecībā uz teksta caurredzamību, grāmatai, manuprāt, piemīt kāds īsti vīrišķs aspekts - tā ir racionāli tieša. Var jau būt, ka man jānokaunas un jāatzīst pārāk slinka tiekšanās pēc teksta dziļākajiem slāņiem, bet šī ir viena no retajām grāmatām, kuru lasot, nudien radās sajūta, ka tā ir tik nesamākslota, cik vien iespējams, ka liekvārdība un mākslinieciska noslēpumainība tai piemīt vien tik, cik nepieciešams, lai teksts neizskatītos pēc preses relīzes. Vienvārdsakot, grāmata lūdz vien to, lai tu uzķertu tās pulsu un dzīvotu līdzi, tā nepaģēr skrupolozu zemtekstu meklēšanu. Tā atklāti pasaka tieši to un tieši tik daudz, cik autors gribējis, lai tu uzzini un saproti.

Visbeidzot  - mani vispatiesākie komplimenti grāmatas formātam un noformējumam visās tā izpausmēs, sākot no dizaina un beidzot ar teksta savdabīgo izvietojumu. Tāds triviāls sīkums, bet no tiesas ļoti priecājos, ka grāmatu man bija izdevība lasīt jaunajā izdevumā mīkstajos vākos. Patīkami plaukstai un sajūta, ka tik tiešām lasu kādu autora rokās pabijušu piezīmju blociņu, kur vakaros fiksētas viņa pārdomas. Vizuālais aspekts šoreiz grāmatai nostrādajis tikpat efektīgi kā izcili piemeklēta mūzika filmā.

Atliek vien cerēt, ka šis nav pēdējais Gunta Bojāra prozas darbs. Bet šo noteikti došu draudzenēm un priecāšos, ja pirms atgriešanās manā grāmatplauktā tā paceļos no rokas rokā.

Vils Dirāns. Filosofijas stāsts

    Šī ir, šķiet, viena no pirmajām reizēm, kad grāmata tik tiešām stipri piesaista manu uzmanību tieši slavinošo vārdu dēļ uz pirmā un pēdējā vāka. Uzreiz piebildīšu, ka par laimi šie slavinājumi beigu beigās tā arī nepievīla mani un attaisnoja sevi pilnībā. Filosofija neapšaubāmi bija izpelnījusies manu nevilotu interesi jau studiju laikā, bet, izlasot tādas frāzes kā « Tas ir aizraujošākais, kas jebkad populāri uzrakstīts par filosofiju », « Dr.Dirāna monogrāfija viegli saprotamā valodā izklāsta slavenu filosofu mācības un viņu dzīves gājumu », ne mirkli vairs nešaubījos un ķēros pie grāmatas lasīšanas. Taisnības labad jāsaka, ka, kā jau tas gadās ar daudzām grāmatām, sākums ir tas grūtākais. Ielasīšanās bija lēna, jo gluži pasaku grāmata tā tomēr nav, bet jau pie kādas 50.lappuses pēkšņi jutu, ka vārdi, teikumi un nodaļas gluži organiski piepilda manu prātu. Vēl pēc brīža piefiksēju, ka šī grāmata tomēr prasa nedalītu lasītāja uzmanību, nav iespējams to lasīt kā romānu un ik pa laikam « izslēgt » savas smadzenes, pretējā gadījumā tiešām nāksies vairākkārt pārlasīt katru paragrāfu. Turklāt no Filosofijas stāsta nedrīkst distancēties, attiekties uz to kā « no malas » ; ir nepieciešams jau no pirmās rindiņas nodaļā iejusties katra domātāja ādā, nenogurstoši un skrupolozi sekot līdzi katram viņa domas pavērsienam. Šādi rīkojoties ir neiespējami pabeigt nodaļu un, saraucot uzacis, nesaprast, par ko tur īsti bija rakstīts.

    Jau pirmās grāmatas nodaļas pārsteidza mani gluži negaidītā veidā – ikreiz radās sajūta, ka gadsimti manis un godājamā filosofa starpā sarūk, ka cilvēciski nav nemaz tik lielas atšķirības starp 17.gadsimtā dzīvojušo Spinozu un šodienas cilvēku. Ir mainījusies forma un dekorācijas, bet mēs visi allažiņ satraucam savus prātus ar vienām un tām pašām domām par savu eksistenci, par dzīves jēgu, par saviem pirmsākumiem un to, ko mēs atstāsim pasaulei, to pametot.

    Ņemot vērā manu ciešo sasaisti ar franču kultūru, arī šoreiz mani absolūti nepārsteidza fakts, ka nodaļa par Voltēru man šķita interesantākais, kas vispār jelkad ticis uzrakstīts. Varbūt tas tikai tāds mans šķitums, bet nepameta sajūta, ka arī autoram Voltērs gājis pie sirds tikpat ļoti kā tālaika izglītotajiem ļaudīm. Pārsteidzošā kārtā vēl viena nodaļa, kuru lasīt bija tikpat viegli kā par Voltēru, izrādījās Anrī Bergsona stāsts. Jā, jā, par spīti tam, ka mūsdienu filosofija tiek uzskatīta par teju vai sarežģītāko no visa, kas uz šīs zemes ticis izprātots.

    Viens no lielākajiem grāmatas bonusies ir tas, ka to var lasīt tādā secībā, kā katram pašam tīk. Protams, laika līnija palīdz vieglāk izprast filosofijas galvenos pieturpunktus, bet neko zaudējis nebūs lasītājs, kurš katrreiz, paņemot grāmatu, aizvērtām acīm vilks ar pirkstu pa satura rādītāju. Es, piemēram, labi zinu, ka rudenī ņemšu grāmatu rokās vēlreiz, lai pēc 20.gadsimta filosofijas lekcijām pārlasītu šos gaumīgi un gana kompakti uzrakstītos « konspektus ».

    « Cilvēks atšķiras no citām radībām, jo spēj iztēloties labāku pasauli un vismaz daļu no savām iecerēm īstenot » - šie un neskaitāmi citi citāti visas grāmatas garumā ik pa laikam tik ļoti iedvesmoja mani, ka lasīšanas gaitā pierakstu blociņš nemanāmi piepildījās ar dažnedažādām atziņām. Tā vien šķiet, ka, pateicoties Vilam Dirānam un Filosofijas stāstam, esmu beidzot līdz galam gatava atzīt, ka filosofija nav kaut kas iemidzinošs un visai attālināts no reālās dzīves, bet gan gluži pretēji – filosofija ir katrs no mums, filosofija ir par mums un katrs no mums ir filosofs. Savas dzīves filosofs.

Dafne di Morjē. Stikla pūtēji.

Sen neviena grāmata nebija atstājusi uz mani tik lielu saviļņojumu, izraisījusi tādu aizkustinājumu. Jo lielāks tas ir tādēļ, ka zinu- varoņi nav rakstnieka iztēles auglis, viss aprakstītais ir īstu cilvēku īstas dzīves. Pašaizsardzības nolūkos mēs esam raduši stipri norobežoties no visa « svešā », no jebkādas ārējas informācijas un notikumiem, kas tieši neskar mūs, sak', lai tur vai jauni kalni rodas, tikai lai manai rūpīgi uzceltajai sētiņai labāk netuvojas. Pa spraudziņu gan paskatīšos - interesē taču. Šī ir grāmata, kas neļauj lūrēt pa spraudziņu. Pašam nemanot, tu jau esi kļuvis par dalībnieku. Par ģimenes locekli. Par savējo. Par dēlu, meitu, māti, krusttēvu, līgavu, revolucionāru, emigrantu... Esi sveicināts Šenbido stikla fabrikā !

Franču rakstnieks Gijs Monpasāns reiz rakstījis, ka « reālisma skolas pārstāvjiem bieži savos darbos nākas pielabot notikumus tā, lai tie izskatītos ticamāki », jo īstenībai reizēm noticēt ir grūtāk nekā rakstnieka galvā dzimušiem stāstiem. Lai arī 20.gadsimta otrajā pusē, kad sarakstīts šis romāns, par reālismu kā virzienu, kādu to aprakstīja Monpasāns, runāt vairs nevaram, tomēr lasot ik pa brīdim ir sev jāatgādina, ka tā ir īsta dzīve, īstu cilvēku izdzīvota un līdz mielēm īstu notikumu pildīta. Ja autores uzvārds tik zīmīgi nesasauktos ar grāmatas varoņu dzīves gājumu, vēl kādu mirkli varētu sevi mēģināt pārliecināt, ka « tas jau ir tikai romāns ».

Tie, kuri interesējas par Francijas vēsturi, nevarēs noliegt, ka lielākais vairums informācijas par Lielās franču revolūcijas notikumiem līdz mums nonācis no Francijas centra – Parīzes – skatu punkta, radot iespaidu, ka visā pārējā teritorijā cilvēki par to nelikās ne zinis un viņus tas neskāra. Maldi ! Manuprāt, romāns ir unikāls tieši šajā kontekstā – tas stāsta par « parasto » cilvēku dzīvi, par to, kā vēstures grāmatās aprakstītais trūkums un Nacionālās sapulces peripetijas daudzu gadu garumā iespaido viņu ikdienu un likteņus. Kā tas sašķeļ ģimenes un kā tās atkal saved kopā. Kā francūzis nogalina francūzi. Kā cilvēki iemācās pārkāpt pāri saviem principiem un nesūkstīties par to, kā ir, bet pieņemt, ka tagadne jau tūlīt kļūs par pagātni un nākotne atkarīga vien no tava godaprāta un veiksmes.

Vārdos neizsakāma ir cieņa un apbrīna, kas manī rodas, iepazīstot šo stikla pūtēju dzimtu. Vecāku autoritāte, kuru (vismaz skaļi) neienāk prātā apstrīdēt nevienam. Savstarpējā cieņa un nerakstīti likumi, kurus, gluži kā Bībeles tekstu, respektē ikviens. Saliedētība, atrodoties pat dienas brauciena attālumā vienam no otra. Bailes, kurām iespējams stāties pretī, vienīgi apzinoties sevi kā daļu no veseluma. Spēja piedot, saprast un pieņemt. Paļāvība. Uzticēšanās. Mīlestība.

No sirds iesaku šo grāmatu izlasīt katram no jums. Lēnām un nesteidzoties. Kaut vai, lai redzētu, cik ļoti savā dziļākajā būtībā šo 200 gadu laikā ir izmainījusies savienība, kuru saucam par ģimeni. Novēlu paņemt no šīs sīkstās stikla pūtēju dzimtas ļaudīm arī sev kādu atziņu. Es pati pa to laiku meklēšu rokā citas autores grāmatas - āķis ir lūpā!